pēdējā laikā daudz domāju par omi.
nezinu kāpēc un nezinu ko īsti domāju, bet ir tā sajūta.
vēl pāris mēneši un varēšu aizbraukt ciemos, nolikt kādu dzeltenu ziedu sniegā un pastāstīt kā man iet.
varbūt tāpēc arī viņa ciemojas manās domās, aicina apraudzīt.

daudz ko gribētu un varētu teikt par omi, bet šī nav ne vieta ne laiks kratīt sirdi un runāt par to kā būtu ja būtu.