tad kad visvairāk ko teikt tad vārdi slēpjas kā fejas.
un tagad sirds kliedz.sirds smaga, jūtami smaga, bet nav kam izkratīt.

viss kas manis celts bija sabrucis un sapuvis. visi kas manis mīlēti bijuši aizdzīti prom.
nav jau attaisnojumu un iemeslu, ir tikai savtīga izolācija un pasīznīcinošs pašlepnums. bet nav jau par ko lepoties.
uzvilkt bikses kājās un iziet no mājas ir sasniegums.dienas sastāv no smadzeņu degredācijas un sevis noniecināšanas.
mati nemazgāti četras dienas, kaudze drēbju aizņem guļamistabas stūri un dīvāns pilns cerību iesākt ko jaunu. bet nekas nepadodas.nekam spēka nav.nekam pietiekami laba neesmu.
ir grūti kad sirds kliedz pēc silta pleca,bet nav pleca uz kā atspiesties.

vai tas mainīsies?
nē, es turpināšu sēdēt uz savas dirsas un ienīst sevi, un to cik ļoti waste of space es esmu kļuvusi.turpināšu aizpildīt dienas ar tukšu informāciju.turpināšu notrulināt prātu.turpināšu justies apbižota un vainīga pie visa.turpināšu tīt to kamolu kas kaklā dzīvo līdz pienāks diena kad tas uzsprāgs un palikšu bez galvas.
tā būs laba diena.
tā būs diena kad sirds vairs nekliegs.