un tad tu cilvēkam pasaki,ka viņš ir bezjēdzīgs.
un tad tu turpini hipnotizēt to punktu sienā kas ir tavs glābējs un iznīcība.
tas punkts sienā.
katrā sienā tāds ir.
un tad tu guli.tu celies un mēle skar kafijas rūgtumu kā mīlnieku.
un tad viss ir nemierā,jo ir sienu skauta patiesība un meli ko pašam nevar atzīt.

un tad cilvēks kļūst bezjēdzīgs un nokūst tas mazums sniega,kas dvēselei tika.
un tad tu smaidi,jo tu zini,ka esi muļķe.un ausis pilnas skaistu nošu.
un ar to pietiek.ar melodijām,kas liek sirdij smaidīt.
ja nekas cits tad tas.vienmēr tas sirds pildošais smaids.