šodien es dusmojos uz dabu.dusmojos uz lietam,notikumiem ko nevaru mainīt.dusmojos kā mazs bērns.piecērtu kāju,notašķos ar dubļiem un pasmejos pasaulei sejā.
vai no tā paliek vieglāk?....nē.un iespējams tieši tas skumdina vel vairāk.
cik cilvēcīgi no manas puses.

kā gribētos būt kam vairak kā tikai sejai,ķermenim,ēnai,skaņai-tu nosauc,es to iemiesošu.