es negribu būt klišeja,bet dažreiz vajag tak.
gads iesākts ar vismīļākajie cilvēkiem kādi man vien ir.ar tiem kuriem man nav grūti teikt kā ir,ar tiem kuriem man negribas melot un tēlot.ar tiem kurus mīlu tik traki,ka nezinu kā man sirsniņā tik pietiek vieta tai sajūtai.
visa pasaule šogad lūza un pildījās sāpes,bet es atguvu savu sirdi un prātu.
es gribu atkal radīt,es nevaru nosēdēt mierā,jo viss ķermenis bļauj,ka jākustas,jādara.prāts sprāgst no idejām.
gluži nemanot esmu atguvusi cilvēkus no kuriem muļķības dēļ biju atsvešinājusies un distancējusies.
sajūta tāda,ka viss ir manā priekšā izklāts,tikai jāsavieno gabaliņus.šāda ticība sev nav bijusi gadiem ilgi.

prioritātes ir izvērtētas un ir dažas astes kas jazaudē,jo es netērēšu savu enerģiju un,tā jau nestabilo,emocionālo veselību nevajadzīgām,vienvirziena komunikācijām.