manās acīs plaukst ziedi un man paties ir bail no ātrumā kādā vējš skrien pār mana prāta kailumu.
ak,mērkaķēn,mans vienīgais dzīves kompanjon!manu brūču šuve un sirds saltuma remdētāj,kur tu esi pazudis šajā tumsas stundā?!
tava daile slēpta manām acīm šķiet ilgāk par dekādi,tavu krāsu spožums pagaisis,bet es sēžu.es gaidu.nāc mājās,sirds.
nāc mājās,mērkaķēn.