es nevaru to vairāk izturēt.man nav spēka,morāli.nervi ir tā sapisti,ka krata drudzis,iekšā viss bļauj un milzīgas dusmas jaucas ar histēriskām asarām.jā,es valdos,jā es turpināšu smieties un smaidīt,jo ko man citu darīt?
man vajag brīvdienas un mieru savādāk es sajukšu prātā un pašiznīcināšos.
man vairs nav spēka radīt,man nekas nepatīk un neinteresē.es nevaru palasīt,paklausīties mūziku,paskatīties kādu filmu.jebkāds cilvēcisks kontakts man šķiet nospiedošs,uzbāzīgs un vārdi pār lūpām nāk ar spiešanu.
es nesūdzos par diplomdarbu,man nav grūti izdomāt kolekciju.man ir apnicis būt sūdam,vainīgajam,nepareizajam,sliktajam un stulbajam.mani nospiež tas,ka kāds tik labi redz stīgas uz kurām ar mani var spēlēt.
jā,es zinu,ka mani darbi nav pietiekami labi,pietiekami radoši,pietiekami neredzēti un nekad nebūs aktuāli vai kādam vajadzīgi.es to zinu un tas mani iznīcina.es zinu,ka es nevarētu labāk un es zinu,ka mans līmenis ir nožēlojams.es zinu,ka man šajā jomā nav nākotnes.bet es zinu arī to,ka mode man sagādāja mazu prieku,man patika radīt,man patika izstādīt un prezentēt.
un ko tagad?ko tālāk?ko tad kad tu vairs nezini kas esi un kad viss zem kājām ir sabrucis?ko tad kad viss ko dari ir tikai,lai citi tevī neviltos?
es tiešām nezinu un es neredzu iespēju sev palīdzēt.

vārdi jau viegli nāk ārā no prāta,bet es nekad to nevarēšu nevienam pateikt un nekad nebūšu spējīga par to runāt.un,lai tā arī paliek.
katram pašam jānokauj savi dēmoni,ne tā?