acs sāp jau vairākas stundas.
jūtos kā slikts cilvēks.
domāju sliktas lietas.
slīkstu mūzikā.

šodienas atklājums-morāli nespēju pārkāpt sev un izvilkties ārā no tā cietuma ko pati uzcēlu.es negibu jaunus cilvēkus.gribu māsu un brāļus.gribu tikai tos ar kuriem man ir ērti.negribu tēlot,ka ir priecīgi,vai,ka interesē kāda dzīve.negribu tēlot pamuļķīti ar ko var tikai pajokot.
gribu vasaru,pļavu/ezermalu un visus mīļos atkal kopā.
neko vairāk.tikai vienu tādu vakaru un man būs labi.
tas nav par daudz vai ne?