viena doma.tas viss vienmēr liekas,kā mirklīga iekāre,skaists moments,kas pagaist tik pat ātri cik sācies.bet kāpēc šis moments nebeidzas?kāpēc tajā rodas aizvien vairāk krāsas?bilde kļūst skaidrāka.emocijas sakāpinās.iespējams tas ir kāpiens trijstūrī,man bail tagad uzdurties stūrim.vēl ne,nav pienāci īstais brīdis.iespējams stūrim tiku pāri jau 4dien,sēdēju jūtot spērienu pa kājstarpi visam,kas ir apkārt.sāli vaļējā brūcē,kaut gan viss bija kārtībā.bailes no tā,ka viss pagaisīs tikpat ātri kā sācies.nesaprotu.ja,kā jūs sakāt,pasaule ir aplis,tad kur tieši tai ir stūri?nē,to es atsakos pieņemt.mana pasaule ir trijstūris.iegalvošu,ka stūrim tiku pāri un tagad viss ies tikai uz labo,turpinās savu patīkamo gaitu.sen to neesmu teikusi,atzinusi un pat pieļāvusi,bet pastāv iespējamība,ka esmu laimīga.