Mazāk vairāk saules
Ar to visu cepienu par un ap Vairāk Saules restorāniem, mana versija ir sekojoša:

Tālajos senajos gados, kāds jaunietis vai jauniete gluži netīšām iegriezās Vairāk Saulē, kas tikko bija vērusi durvis Dzirnavu ielā. Tusiņš. Lieliski kokči. Lieliska atmosfēra. Jautri un tā vispār forši. Normāla situācija, ka bārmenis pajoko, viesmīle atvainojas, ka kaut ko sajaukusi un kā kompensāciju uzsauc kārtējo mohito. Jaunietis vai jauniete kādu laiku vairāk vai mazāk regulāri iegriezās apēst kādu gardu picu pusdienās, paķert vēlo rīta kafiju vai iečilot vakarā/naktī. Protams, laiks gāja, vietu Rīgā parādījās vairāk, iegriezties VS sanāca retāk, bet nu viss bija vēl forši.

Kaut kā sanāca, ka jaunietis vai jauniete cītīgi izmācījās, sāka veidot karjeru valsts sektorā, darbojās iedzīvotāju visienīstākajā iestādē. Bet strādāja pēc labākajiem kanoniem un sirdsapziņas. Iespējams, ka tādi darbinieki arī tur pastāv.

Kaut kā atkal vairs ne jaunietim vai jaunietei sanāca iegriezties Saulē, nu jau mūsdienās. Tīri uz pēcpusdienas kafiju. Gluži tukšā laikā. Ar ekspektācijām par vecajiem labajiem laikiem. Apsēdās pie galdiņa. Pēc pusstundas no nekurienes iznira apglabāšanas kantora darbiniece ar ēdienkarti. Ā, nē, tā ir forma. Vēl vairāk saules. Melns krekls, melns priekšauts, melnas bikses, melni zābaki. Toč saulaini.
"Te ēdienkarte"
"Paldies, es tikai kafiju"
"psssss" (izteikti dzirdams šņāciens)
Vēl pēc pusstundas uzrodas kafijas izstrādājums. Kad tas ir pieveikts, rēķinu samaksāt nav kam. Jāceļas, jāiet pie bāra, jālūdzas apbedītājam, lai paņem naudu. Neadekvātu samaksu par kafijas izstrādājumu. Un tad vēl dzirdēt atkal šņācienu par to, ka neatstāj tējai.

Un tajā brīdī šī persona pieņēma lēmumu. "Labi, apkalpošanu es Endijam neiemācīšu, bet, ja mani šitā čakarē, tad saņem!". Tālāko mēs jau visi zinām.