Visam jābūt savā vietā - manna
Gatavoju vakariņas. Ieplānota mannā putra. J savos gandrīz 2.5 gados cītīgi asistē.
Ūdens sācis vārīties, stāstu J, ka lieku sāli, cukuru, vaniļu. Ka nedrīkst šobrīd aiztikt plīts malas un pogas. Piešauju pienu, gaidu, kad sāks nākt uz augšu un ar roku no plauktiņa paķeru burku, kurā iekšā ir, pēc manas saprašanas, manna. Tajā brīdī sākas prasību birums no J puses:
J: "Gribu sēdēt uz palodzes!"
Žigli uzceļu uz palodzes. Piens jau sāk šūpoties. Atveru burkas vāku.
J: "Gribu bezē! Bezē gribu!"
Paķeru bezē kārbu un iešķiebju gardumu. Piens jau virmo un sāk nākt uz augšu. Ar vienu roku paceļu katliņu, ar otru putojamo slotu izmantoju, lai samazinātu izvirduma iespējas.
J: (diezgan pieprasoši) "Gribu mannā!" (pavisam mierīgi) "Tie ir milti!"
Es: "Liecies mierā, es jau to taisu!"
Uzlieku atpakaļ katliņu uz riņķa un sāku bērt klāt un putot iekšā to, kam būtu jābūt, manuprāt, mannai.
J: (diezgan izsmejoši) "Tie ir milti!"
Es: "Nu bet es taču taisu mannā!"
Tikai piebēris krietnu daudzumu, saprotu, ka mans virums nepaliek biezāks. Nemaz. Savā spītībā šauju vēl klāt un tikai tad pamanu, ka piebērtais nevis nogrimst, bet uz īsu brīdi uzpeld. Fāk! Esmu uztaisījis kaut ko dīvainu - neveiksmīgu putru no kokosriekstu miltiem. Garšo briesmīgi, nevienam neiesaku.
Saņēmu mācību, ka maziņa dotajās norādēs ir ļoti vērts ieklausīties, pat ja esmu ļoti pārliecināts par sevi.