Palaist vaļā krievu pēc kautiņa?
Es lielu daļu bērnības pavadīju Purvciemā, attiecīgi viss rakstītais balstīts uz reālu pieredzi. Manā "rajonā" ietilpa milzīgs kvartāls ar n-tajām piecstāvenēm. Attiecīgi, bija dažas piecstāvenes, starp kurām izejot kautiņš bija garantēts par saviem 90%. Un no tiem procentiem, 90% gadījumu kauties nācās ar krieviem. Šķērsojot sava rajona robežas, lai nokļūtu veikalā "minska", skolā vai pie čomiem, bija gandrīz garantēts kašķis ar urlāniem no pentagona, viškas vai citiem atsaldētajiem.

Tātad, kādi bija populārākie iemesli kautiņiem:
1. Kaut ko atņemt
2. Tas, ka esi latvietis
3. Tāpat vien
4. Izrakstīt pizdjuļei

No tā izriet kautiņu veidi:
1. Kamēr biju maziņš, parasti, norāvos no diviem vai trim ībļiem. Vienatnē tie morālie izdzimteņi nekad neaptīrīja pat sīkos. Principiāli nepiesējās, ja gāja vairāk par diviem sīkajiem.
2. Kad paaugos, paaugās arī viņi, bet tam visam pievienojās tas, ka iesaistījās arī pāris gadus vecāki atsaldētie. Atkal - vismaz 2-3 pret vienu. Biju atklājis, ka ja nedomājot iedod bietē lielākajam, pastāv krietna iespēja, ka pārējie aizlaidīsies. Viņi reāli mīza norauties paši. Iemesli kautiņiem nemainījās, tikai kautiņi kļuva ātrāki - viens, divi sitieni un kāds laižās lapās.
3. Uz pamatskolas beigām jau sanāca situācijas, ka krievi lasījās baros. Tas bija pārmaiņu laiks, arī latvieši apvienojās, lai šad tad kādam krievānam uzšautu pa muti. Bet urlānu bari bija ievērojami lieli. Atceros, ka trakākā situācija bija, ka mani ielenca kādi 10 ambāļi, "pierunāja" kauties "viens pret viens", bet nu, protams, tiklīdz nonācu nedaudz prom no centra, sanāca dabūt spērienus pa muguru vai laipnu pieturēšanu.
4. Šis kautiņa veids gan parasti nebija saistīts ar nacionālo īpatnību, bet gan piederību konkrētam rajonam. "purčik sila, mežik mogila". Rajons pret rajonu, siena pret sienu, 20 pret 20, ķēdes, dēļi, kastetes. Un katram bija jāaizstāv sava rajona gods. Jāatzīst, man pietika vienreiz redzēt to vājprātu, es nolēmu, ka turpmāk šos pasākumus izlaidīšu.

Galu galā, man ir savi secinājumi par to, kā var noslēgties kautiņš ar krievu:
1. Nekad nedrīkst palaist vaļā guļošu un viegli asiņojošu ībli. Tiklīdz jutīs, ka var aizlaisties, saņemsi akmeni mugurā.
2. Nekad nedrīkst ticēt, ja uz lāpstiņām nolikts krievāns šņukst, raud, lūdz piedošanu, raskajivajetsa. Tiklīdz paiesi nedaudz tālāk, daudz ko uzzināsi par savām attiecībām ar māti. Un aizskries organizēt baru, lai atriebtos par pazemojumu. Bonuss - akmens mugurā.
3. Jautrākā opcija ir ievilināt 5-6 gabalus situācijā, lai būtu vienlīdzīgi spēki.
4. Principā, vienīgais variants bija noskaldīt līdz slimnīcas robežai. Tad bija miers uz kādu nedēļu, bet no apmētāšanas ar akmeņiem vienalga bija jāuzmanās.
5. Ar tiem, kuriem bija iznācis pamatīgi izkauties, veidojās īstermiņa alianses. Zināju, ka varu mierīgi iet gar Igora poģiku, viņš mani šobrīd neaiztiks. Bet pamiers bija ļoti trausls, jo kašķis varēja sākties par to, ka biju pamierā arī ar Maksu no blakus mājas.

Ko es ar to gribu teikt? Nekas jau nav mainījies.