Dāmas piezemēšana
Ejam ar J un E pastaigā. Mūsu ciems ir pilnībā izmiris, jo vietējie tādu lepnību kā pastaigas bezjēgā atļaujas tikai tad, ja ir kāda jēga, piemēram, uz mazdārziņu aizčāpot. Attiecīgi, cilvēku nav, var mierīgi drasēt riņķī. Tomēr, daži iebraucēji vēl aizķērušies, pa promenādi pretī peld dāma labākajos gados, pavadā vedot suņa izstrādājumu (lielāku par čihuahu, mazāku par vāveri). E jau ir izaudzināts, ka suns sākas izmērā ap celi, divdomīgi nosmīkņā, bet cieš klusu un pamāj dāmai ar galvu. Es pieklājīgi pasveicinu, saņemu pieklājīgu, bet iedomīgu "Sveiki!" pretī. Savukārt, J, ieraudzījis kaut ko kustīgu, sastingst. Kundze manāmi izstiepjas, mugura iztaisnojas, pavadu turošai rokai mazais pirkstiņš tiek atšauts, visa tāda lepna, suns arī sāk tipināt uz mininagugaliem. J skatās, skatās, kādas 10 sekundes analizē redzēto, paceļ roku, izstiepj pirkstu un lepni paziņo: "Zaķis".
Turpmāko skatu varēja salīdzināt ar to, kā izpūšas balons. Aizlidoja ātri.