Ietekme un māņticība
Šodien cilāju baļķi. Gana smagu, lai nebūtu viegli pacelt, gana garu, lai būtu problemātiski manevrēt. Tad es izdzirdēju savā galvā Vairas uzrunu: "mēs esam stipri, mēs esam vareni ..."

Runājot par 13. datumu: atlicis bija izrakt pēdējo bedrīti šodienai. Tādu, uz septiņdesmit centimetriem, lai varētu tur iedabūt smago, nemanevrētspējīgo baļķi. Iepriekšējās visas bedrītes izdevās ļoti ātri, bet te - apmēram 40 centimetru dziļumā priekšā akmens. Tāds konkrēts. Ar lāpstu neizkustināms, ar lauzni neaizķerams, ar āmuru nesasitams. Pēc vismaz pusstundas cīņas, akmens padevās tikai krievu lamuvārdiem. Atbalstos ar roku pret baļķu čupu atpūsties un atvilkt elpu. No baļķu starpas izlien pirmā pamodusies lapsene, daudz nedomādama uzlido pa taisno man uz rokas un iehujārī tā, ka joprojām pirksts piepampis. Tikai nav precīzi skaidrs no kā - no tā, ka lapsene iekoda vai no tā, ka es viņu ar lāpstu nositu.