Ja gribas nomierināt vēlmi uz ārzemēm...
Dienas pastaigu maršruta nomaiņai, šoreiz aizdevāmies uz Smilteni. Tie, kas mani pazīst, zin, ka es ne pārāk cildinoši izsakos par šo pilsētu, jo kā nekā tajā pavadīju ilgus bērnības gadus. Iepriekšējo reizi pavazāties pa Smilteni bijām pirms vairākiem gadiem, jau toreiz bija pozitīvas iezīmes. Bet šoreiz...
Smiltenē ir daudz maz pabeigta vecā parka iekārtošana. Teikšu godīgi, tas no vecā parka pārvērties par Veco Parku! Viss tīrs (tas ir celiņi ir labi attīrīti no sniega, čāpot un stumt ratus var eleganti, bez bobsleja pamatprasmēm, kas nepieciešamas Mežaparkā). Vides instalācijas izvietotas pietiekoši tālu viena no otras, lai neapniktu, bet gana tuvu, lai paspētu apspriest iepriekšējo ejot līdz nākamajai. Ļauži smaidīgi, laipni. Blakus parkam var dabūt gan makaronus pa flocki, gan ļoti gardus kebabus (salātiņi bija pilnīgi svaigi, gaļa izcepta, garšvielas normas daudzumos). Miskastes izvietotas loģiskā attālumā, ar visu ļaužu plūsmu piepildītas knapi līdz trešdaļai. Sīkie ar ragaviņām izslidinājuši nobraucienu līdz pašam Abulam (manā bērnībā tur līdz upei varēja nonākt tikai ar mačeti, traktoru vai pālī). Dažas instalācijas ir tik banālas, ka pat izskatās uzjautrinoši, bet fīlingu izjaukt nespēj. Principā, no visa pa bišķim, kokteilis nav sabojāts. Vēl jāņem vērā, ka darbi apkārtnes uzlabošanā vēl turpinās. Ja vēl Vecais Brūzis uzslietu nojumi, kurā tirgotu gardu kafiju (Lavazza no automāta pie Dakteru ielas parkinga ir žļurga, no kuras jāizvairās), būtu pat pārāk perfekti.
Tīri no sajūtu viedokļa, man patika labāk nekā Rundāles sterilumā, Luksemburgas dārzu plašumā, Vindzoras varenībā, Prāgas Petrinskas mežonībā. Tā kā, ieteicams vienas dienas ceļojums uz "Latvija var!".