Viktoronkuļa noderīgie padomi
Darba duna. Visi apkārt kaut ko rosās. Arī es, cimdiem rokā, nēsājos pa pagalmu nēsādams visādus mēslus uz kompostu. Viktoronkuls kādu laiku mierīgi to visu novēro no sava posteņa. Postenis viņam eleganti aprīkots. Guļvieta, sēdvieta, nojume, radio, galds, pelnu trauks, uzkodas. Pāris reizes novazājies pa pagalmu ievēroju, ka Viktoronkuls sāk pamazām nervozēt. Īsti nesaprotu iemeslu, bet uzmanību tam īsti nepievēršu. Nākošajā gājienā pār pagalmu, Viktoronkuls jau ir pagalma vidū. Nākošajā - tieši manā gājiena trajektorijā. Tā kā jūtos nopelnījis mazu atpūtu, stājos nost un velku nost cimdus un sāku rakāties pa kabatām pēc pīpes.
Viktoronkuls turpat blakus dīdās, mēģinu uzminēt viņa satraukuma iemeslu. Tā kā viņa krekla kabatā redzu paku ar cigaretēm, atrodu savējās un aizkūpinu. Šajā brīdī Viktoronkuls uzreiz vēršas pie manis: "Saproties, ir mēsli. Saproti mani pareizi, bet, saproties, ir problēma. Biju veikalā, nopirku cigaretes. Redzies, nepaskatījos, ko iedeva. Tā kā, saproties, cigaretes ir, bet pīpēt nevar". "Kas tad nu?", prasu es. "Saproties, iesmērēja man tās plānās, nu, dāmu pīpes. Ko lai daru? Nedrīkst tās pīpēt, saproties, ja nu kāds ierauga?". Uzcienāju Viktoronkuli ar savējo, principiāli normālo cīgu un apdomāju šo ieteikumu: "Nekad nepīpē tievo cigareti, ja kāds var redzēt".