Kad negaidītais ir labāks par meklēto
Pēc laiski pavadīta sestdienas rīta cēliena, jo bija beidzot jāatpūšas no pozitīvo iespaidu gūšanas, brokastis tika apvienotas ar pusdienām un sākām domāt, ko iesākt līdz dabas koncertzālei. Ātrais lēmums - jāapmeklē kāds Līgatnes virzienā esošs restorāns, kurā mēs vēl neesam bijuši. Velkot ar pirkstu pa četrstūra karti, izvēle krita uz Ungurmuižu. Aiziet!
Tā kā kājas vēl bija krietni stīvas no Tartu riepu izgāztuves šturmēšanas, ar mazu līkumu caur parku devāmies uz restorānu. Reāli pa smalko! Siekalas jau sāka savu darbiņu, kad izdzirdējām bārmeņa tekstu: "Diemžēl, visi galdiņi aizņemti". Nu, neko, nākošā pietura Cēsis.
Neko jauku nenojaušot noparkojāmies pie vecpilsētas lejas maksimas, devāmies augšup. Uzreiz aiz Fono pēkšņi deguns rauj iekšā kādā pagalmā. Tur milzīgs zupas katls uz uguns, mājas ēdienkarte, reāls etno aprīkojums, jo galdi, krēsli un aprīkojuma elementi savākti no visiem kaimiņiem. Samaksājām draudzīgas naudiņas Simonai par karbonādītēm ar mājas piegaršu, noklausījāmies pavāra gaumīgo joku par to, ka par viņa pašdzītā degustāciju ir jāmaksā pavicinot gaisā kredītkarti. Apsēdāmies un sapratām, ka šis ir 1000 reizes foršāk par jebkuru restorānu. Un mājīgi garšīgāk! Arī Simoniņas un pavāra nēsāšanās pa pagalmu ar gatavajām porcijām bija tā riktīgi jautri: "Kam divas karbonādītes? Kam melnās kafijas? Kefīrs, kam kefīrs?...". Kā izrādījās, viņi to dara tikai reizi gadā. Mēs trāpījām!
P.S. Ārā ejot vēl ielaidāmies sarunā ar pavāru un pie viena pateicām paldies arī par gleznām, kas bija izstādītas vārtrūmē. Kā izrādījās, tās esot gleznojusi dāma, kas mums taisīja karbonādi! Ejot prom dzirdēju pavāra saucienu: "Anita, tev saka paldies arī par gleznām!"