Ja vakar jau bija savāds nemiers iekšā, tad šodien pamodos ar gandrīz pilnīgu pārliecību, ka mani nepieņems darbā. Kaut gan nostrādāju es labi savas divas pārbaudes dienas. Cik sapratu no sievietes,kas mani apmācīja - strādāju pat labāk par otru meiteni, kura tāpat bija pieteikusies šim darbam. Karoč viss bija tā - sestdien man bija jāierodas uz trešo pārbaudes dienu darbā, bet tā kā mani piekāsa mans kuņģis un biju novēmusies gluži zaļa, tad uzzvanīju, pajautāju vai otra meitene nevar nostrādāt manā vietā, es atstrādāšu viņas vietā jebkuru dienu. Man teica - nekas, viss kartībā. Kad man vajadzēšot nākošreiz ierasties, man zvanīs(vispār bija plānots uz šodienu, teica, ka mani liks jau iekšā reāli maiņā). Plus visam nokārtoju medicīnisko grāmatu kā man palūdza. Vakar man neviens tā arī nepiezvanīja, aizrakstīju ziņu, bet klususms. šorīt nolēmu pati ierasties. Īpašniece iznāca man pretī, bet ieraudzījusi citu savu strādnieci sāka runāt ar to(par nenozīmīgiem sīkumiem - kā gāja utml.). Es pastāveju kādu laiku un prasīju - ko man darīt, vai man šodien jāstrādā vai nē. īpašniece, neskatoties man acīs(visu laiku skatījās kaut kur sāņus), paziņoja, ka mums laikam neizdosies kopā strādāt. Vairāk ne vārda. Tā arī nesapratu, ko esmu noziegusies un kāpēc mani nepieņēma. Varēja taču jau vakar man piezvanītuz māju. Es saprotu - visus nevar pieņemt, bet tad neliec cilvēkam(pirms esi izlēmis vai ņemsi darbā) kārtot medicīnisko(man kā bezdarbniekam pa kabatu tomēr ieblieza), teikt, ka liks mani maiņā, teikt, ka zvanīs, bet beigās izrīkoties mazam bērnam, nezvanīt un kad es ierodos,šķībi skatoties, nomurmulēt, ka mani nepieņems.