Spamparāde

Spamparāde

[bloks|kalendārs|spamparāde|autors]

PHz

[	autors	\|	sc userinfo	]
[	kalendārs	\|	MEGA!!!	]

Zibenstakas

[

Paskat tik:

|

Spampamparāde ♦ Kārtībai jābūt! ♦ O ♦ ❤ ♦ Komentiņi ♦ ES

]

[2026-06-26|10:04]

vispirms es izdomāju, ka gribētu kādu side hustle, lai vnk iemācītos jaunas prasmes. tad es iedomājos, ka varētu paskatīties vakancītes. tam sekoja doma, ka varētu vispār nomainīt darbiņu, bet nu pagaidām palikt, jo jāsaglabā ienākumi un bezdarbnieka trauma no 2018-2021 ir pārāk spilgta. tagad, kamēr visi ir atvaļinājumos un konferencēs, man jārisina kārtējā harmsa miniatūra, kas vienkārši uzdzen vēlmi likt atlūgumu galdā. un ja es atkal būtu bezdarbnieks, tad varbūt būtu lielāks spars sūtīt cv, nevis, kā šobrīd, naivi cerēt, ka man atzvanīs par to pieteikumu, ko nosūtīju pirms mēneša. who the fuck knows.

pēc mēneša man pašai konference, par ko biju ļoti excited pirms dažiem mēnešiem un kas bija mans vienīgais motivācijas stariņš, ambīciju un cerību simboliņš, jo tā ir tiešām ļoti kruta konference, bet nu whatever.

[2026-06-25|16:11]

[Tagi

|

bezdarbs, legingi, zāle

]

pa ilgiem laikiem atkal bezdarbnieks. tb, pieteicos bezdarbnieka statusam.

tvīts, kuru nav, kur ietvītot (vsp laikam tāpēc savulaik pievienojos cibai): vispirms mazliet dusmojos par to, ka sporta zālē ir pārāk daudz cilvēku, bet tad sapratu ka gribas blenzt katru otro sievieti, un tad jau dusmoties vairs nepiestāv.

Apocalypse Now

[2026-06-25|10:29]

Vakar ar velo braucu pa Rīgu, kad man priekšā uz veloceliņa, izmisīgi rokas vicinot metās mormoņu misionāri, cenšoties apstādināt. Vispār jau izmisuma pakāpe ir saprotama, pagānu svētku otrā diena, apokaliptiski tukšā galvaspilsētā.

Neapstājos :D

1 komentiņš|iekomentēt

[2026-06-24|22:23]

Negaidīti sanāca ļoti forši Jāņi. Bija viens tāds ļoti skaists gājiens pa lauku ceļu, ar lāpām, bungām, ģitāru, balsīm.

[2026-06-24|19:00]

Kā lai tagad saņemas izpakot koferi.

1 komentiņš|iekomentēt

jūnijs

[2026-06-22|21:42]

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/

1 komentiņš|iekomentēt

[2026-06-22|19:41]

1 komentiņš|iekomentēt

Et tu Jim

[2026-06-21|21:53]

Interesanti. Droši vien klasificējas kā herētiķis, bet, nu, ne par to stāsts.

Modern Christianity is largely Pauline Christianity.

That statement is not an attack on Paul. It is simply a recognition of history. The central creeds of Christianity contain remarkably little of the ethical teaching of Jesus. They are overwhelmingly concerned with metaphysical claims about his nature, death, resurrection, and cosmic significance.

The Sermon on the Mount, the parables, the radical inversion of power, the critique of religious authority, and Jesus' vision of the Kingdom of God occupy surprisingly little space within the doctrinal architecture that eventually emerged. You cannot pin Christianity on Jesus. Christianity as we know it is the product of a long historical development, and no individual shaped that development more than Paul.

Paul's letters were written before the gospels and became the earliest documents of the New Testament. It is entirely possible that the theological categories Paul employed influenced the writers of the synoptic gospels themselves. By the time orthodoxy emerged, Paul's interpretations had become woven into the very fabric of Christian thought. Western Christianity, whether Catholic or Protestant, is fundamentally Pauline in its assumptions and structure.

I suspect Jesus and Paul would have had profound disagreements. Jesus was a brown-skinned Jewish teacher announcing the Kingdom of God and overturning conventional notions of purity, power, and religious status. Paul, shaped by his own Pharisaic training and his encounter with the risen Christ, developed an elaborate theological framework that interpreted Jesus' death through sacrificial and redemptive categories. Jesus himself might have been astonished by much of the mythology and theology eventually attached to his name.

Perhaps Paul's most consequential move was interpreting the Roman execution of Jesus through the lens of sacrificial atonement. The Jewish image of the Passover lamb became the model through which Jesus was understood as the Lamb of God whose blood removed the sins of humanity.

Over time Christianity became organized around the cross itself. In this sense, Paul helped transform Christianity into what might almost be called Cross-tianity. Significantly, the earliest followers of Jesus did not go around wearing crucifixes or carving crosses. The cross as a dominant devotional symbol emerged centuries later. The first known crucifix imagery appears only many generations after Jesus and Paul were gone.

Yet none of this requires hostility toward Paul. He was not attempting to create an infallible religion for future civilizations. He was writing occasional letters to struggling communities attempting to sort out practical and theological questions. He found himself in the strange and unenviable position of becoming the resident expert on Christianity. One could reasonably ask, "Who died and made Paul pope?" Nobody did. History simply placed him there.
( ... tālāk ... )

19 komentiņi|iekomentēt

Zaļā gaisma

[2026-06-21|21:08]

Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu.

Nu nekas. LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša. Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.

( Īstās mājas )

9 komentiņi|iekomentēt

[2026-06-21|10:05]

5x gāju jūriņā. Viļņu necik Vecāķos nebija, tāpēc sanāca paieties druscītiņ tālāk kā parasti. Pēc sauļošanās un pluncāšanās atpakaļ uz vilcienu ejot padzēru kafiju klausoties ielas spēlmaņus, kas kaut kur aiz bastejkalna spēlē, bet sajutuši dālderu esamību pludmalē, spēlēja tur Avrilas Laviņjas, Sting, Chris Isaak u.c. hītus. Ļoti feins miegs pēc būšanas pie jūras.
Atradu labu mazsālīto gurķu recepti. Klasiskajai ķiploku-diļļu marinādei jālej minerālūdens virsū, sanāca labi. Pagājušogad gatavoju ar karstu, bet es nez, no Ogres laikiem es jūtu, kurš vārīts ūdens ir šā vai tā "ciets" ar kaļķi.
Filmas.lv ielika mākslas filmu par 30.gadu Latviju. Gribu noskatīties.
No rīta aiz loga bija atlidojis pupuķis, nebij tāds dzirdēts iepriekš, cik nu te trīs gadus esmu. Tiem patīk mitināties privātmāju grāvmalās un pļavās, kas te vairākus kilometrus projām.

Kamēr baterija velk

[2026-06-19|23:05]

Kādreiz, sen, staigāju pa rajoniem, pētīju un prātoju, kā cilvēki dzīvo, un kā ir dzīvot tādā vai šādā mājā. Skatījos, kādas lustras un aizkarus (jo to varēja no ielas saredzēt) cilvēki ir izvēlējušies, un iztēlojos, kā tas ir, būt tādam, kurš tādus izvēlas, un kā ir tādiem aksesuāriem sadzīvot. Pārsteidzoši liela dažādība, tik daudz noskaņu, varēju sajust, kurās mājās kādi cilvēki ir, kā tie sadzīvo, pēc tapetēm mērot. Pusaudzība gan arī deva pa vadiem, gribējās augstceltnes ar atsvešinātību piedzīvot, pie Botāniskā Dārza piemēram, un ciemošanās Mežaparka elitārajos, bet kulturālājos apartamentos atstāja mani aukstu un apmulsušu.

[2026-06-20|00:58]

I'm in my villain era.

1 komentiņš|iekomentēt

Lido doma zelta spārniem

[2026-06-19|23:14]

[Tagi

|

]

Reizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!

[2026-06-19|13:37]

ļoti patika, kā krievu žurnāliste marija pevčiha nedaudz negaidītā kolaborācijā sev atklāj videospēļu sfēru (ar geoguessr)

acis aizdegās, rokas pieslēdzās

un, kad viņai piedāvāja pageimot pax historia

marija pajautāja, A KĀPĒC MUMS VAJAG NODARBOTIES AR ŠO HUJŅU, ja mēs varam ceļot pa visu pasauli, un pie tam mēģināt uzminēt pilsētas vai valstis

es arī šo jautājumu pastāvīgi sev uzdodu

[2026-06-18|20:43]

virginia_rabbit

džins ar Soniku

2 komentiņi|iekomentēt

Latviskā dzīvesziņa, apkārt kalnu saule teka

[2026-06-18|13:49]

Par citiem nezinu, bet man droši vien šo mācību, tā sacīt, šūpulī iegravēja un tā ir tāda, nesēdēšu uz pūra sveces:

NEKAD UN NE PIE KĀDIEM APSTĀKĻIEM (izņemot pavisam ārkārtīgus ārkārtas)
BĒRNIŅ neaiztiec (ar jebkura veida pārmaiņu darbiņu) trīs organizācijas:

1. Latvijas televīziju
2. Latvijas radio
3. Dailes teātri

Pārējo- ja aicina un vajag, tad var, bet šuj ko šūdams, sasien mezglu/ septiņreiz appreci/ nezariņanenolauz/utt. Taču šos trīs: vienkārši nē. Tas nav ārpusniekam iespējams. Punkts.

Un man žēl tīri personīgi un profesionāli visus tos kuri vai nu šo turpina darīt vai izlikties, ka dara.

4 komentiņi|iekomentēt

[2026-06-17|20:00]

Pasaki, ka neko nesaproti no IKT, nepasakot, ka neko nesaproti no IKT.

Kā vienu no Latvijā pastāvošajām problēmām IKT jautājumos premjers izcēla arī to, ka valsts sistēmās netiek izmantots atvērtais kods, lai tas būtu pieejams ikvienam IKT speciālistam. Rezultātā, ja kods ir slēgts, sistēmas savā starpā ir daudz grūtāk savietot, tāpēc sanāk būvēt daudzas individuālas sistēmas.

- https://www.delfi.lv/161/criminal/120122984/kulberga-uz-laiku-iesaldetajos-valsts-ikt-iepirkumos-figurejot-ari-izmeklesana-iesaistitie-uznemumi

[2026-06-17|15:11]

[Tagi

|

es lasu ar nepareizu intonāciju

]

mitro lolojumdzīvnieku barības ražotne

1 komentiņš|iekomentēt

Emocijas ir dvēseles kustība

[2026-06-17|01:44]

Šodien uzzināju visiem jau sen zināmo, ka ilgstoši aizturētas dusmas var radīt lielu nejūtību un apgrūtināt spēju izjust pārējās emocijas. Arī depresijas pacientiem bieži vien ir apspiestas dusmas, jo tā ir nobloķēta enerģija. Protams, nevajag krist otrā galējībā un dusmās kaut ko lauzt vai darīt citiem pāri, taču tās ignorēt arī ir aplami, pat ja ļoti grūti izturamas emocijas, kas izjauc iekšējo mieru un harmonisko kārtību. Taču dusmas var palīdzēt aizstāvēt sevi vai citus un dod enerģiju kaut ko izdarīt (kas nāktu par labu un būtu jau sen jāizdara).

Tā jau saprotu, ka katrai emocijai sava funkcija un visas vajadzīgas, tikai skumju jēgu nedaudz apšaubu, jo var iekrist dziļā purvā un zaudēt daudz, daudz laika. Un kāda jēga, ja citi redzēs, ka man ir skumji? Varbūt vienīgi tās var iedot atmiņām kaut kādu jēgu, parādīt, cik ļoti zudušais ir nozīmīgs un neaizvietojams. Un varbūt, ja skumju nebūtu, cilvēks nemaz negribētu mazināt problēmas, jo nemanītu, ka slīkst? Dziļa vienaldzība taču būtu daudz, daudz sliktāka.

( Kur es sevī vīlos )

9 komentiņi|iekomentēt

jūnijs

[2026-06-16|22:33]

šodienas hailaits ir tāds, ka jums diezgan drīz būs iespēja dzīvajā atkal dzirdēt Hope Dies Last. welcome, hehe.

3 komentiņi|iekomentēt

braukājamais

[	tu aplūko	\|	pašu svaigumiņu	]
[	aidā pa šoseju	\|	vecumiņš	]