| maijs |
[2025-05-18|01:05] |
| [ | Mūzika |
| | Zola Jesus - Night | ] |
kamēr kaķis ārā iet savus neizdibināmos kaķa ceļus, es sēžu virtuvē, spēlēju Heroes un vēroju kā pelīte izlien no skapīšapakšas, pārskrien pāri virtuvei, paņem no kaķa bļodiņas sausās barības graudiņu un skrien atpakaļ. un šitā jau vismaz 3x. mazām, melnām, mirdzošām actiņām.
upd: nu jau kādas 7x |
|
|
| |
[2025-05-17|13:27] |
vot tad, kad izdošu grāmatu
uzrakstīšu grāmatas nosaukumu ar punktu beigās
nu, t.i. nevis "honeybee pantiņi", bet "Honeybee pantiņi."
turpinot žanru "grāmatas, kuru nosaukumi nereāli kretinē un tu nevari vispār neko par to padarīt, jo nespēj izlasīt grāmatu, kuras nosaukums kretinē, bet nevari arī kritizēt, jo neesi izlasījis" |
|
|
| Dr. Google iesaka |
[2025-05-17|10:29] |
|
"Don’t ask yourself how to stop overthinking everything. Ask yourself why you are overthinking everything. That question might lead you to answers that you didn’t know were there to be exposed." |
|
|
| |
[2025-05-17|09:50] |
pieceļos. dedzina b.v.
galva dīvaina.
jānovēro. |
|
|
| |
[2025-05-16|20:59] |
| [ | Mūzika |
| | Glass Animals - Tangerine | ] |
Vai ir ļoti sarežģīti savai cibai uzlikt pašizvēlētu fona bildi? Man kaut kā neizdodas atrast kā to izdarīt (tas, ko atradu nepalīdzēja). Iespējams, ka man ar savu sajēgas līmeni šajos jautājumos būtu nepieciešama for dummies versija.
Vienk ir jau mazliet apnicis šīs cibas izskats, ja nu kādam ir padoms, jau iepriekš pateicos. |
|
|
| |
[2025-05-16|22:14] |
|
palīdzam D. pārcelties atpakaļ uz Franciju. viņam ir dažas brīnišķīgas grāmatas (visādi palaņjuki un tml, šis tas interesants par austrumu filoloģiju (bet nu tiešām būs interesanti tieši valodniekiem), mahabharata angļu val.+sanskritā (ne visas grāmatas gan, bet tomēr, ja nu kāds mācās sanskritu, piemēram), dažādas vārdnīcas (vācu, poļu, angļu u.c.), kas paliek šeit bez noteikta īpašnieka. varbūt kādam interesētu, ja tā to var nosaukt, aklais randiņš ar grāmatām. svarīgi: grāmatas atradušās telpā, kurā smēķē. vēl svarīgi: jāizdomā drīz, faktiski dienas-divu-trīs laikā. |
|
|
| |
[2025-05-16|18:44] |
|
Tad tik uz priekšu, apgūt krievu valodu un kultūru, un būs miers. Es vnk nevaru, cik šis ir irōniski, sevišķi, ja izdomāts. |
|
|
| uz pozitīvākas nots... |
[2025-05-16|12:24] |
|
...gribēju jums jautāt - vai dzejas krājumā obligāti jābūt tituldzejolim? |
|
|
| |
[2025-05-15|12:31] |
|
Are you more scared of artificial intelligence or natural stupidity? |
|
|
| |
[2025-05-15|12:12] |
"We are going to die, and that makes us the lucky ones. Most people are never going to die because they are never going to be born. The potential people who could have been here in my place but who will in fact never see the light of day outnumber the sand grains of Arabia. Certainly those unborn ghosts include greater poets than Keats, scientists greater than Newton. We know this because the set of possible people allowed by our DNA so massively exceeds the set of actual people. In the teeth of these stupefying odds it is you and I, in our ordinariness, that are here.
Moralists and theologians place great weight upon the moment of conception, seeing it as the instant at which the soul comes into existence. If, like me, you are unmoved by such talk, you still must regard a particular instant, nine months before your birth, as the most decisive event in your personal fortunes. It is the moment at which your consciousness suddenly became trillions of times more foreseeable than it was a split second before. To be sure, the embryonic you that came into existence still had plenty of hurdles to leap. Most conceptuses end in early abortion before their mother even knew they were there, and we are all lucky not to have done so. Also, there is more to personal identity than genes, as identical twins (who separate after the moment of fertilization) show us. Nevertheless, the instant at which a particular spermatozoon penetrated a particular egg was, in your private hindsight, a moment of dizzying singularity. It was then that the odds against your becoming a person dropped from astronomical to single figures."
Richard Dawkins, Unweaving the Rainbow |
|
|
| |
[2025-05-15|11:37] |
Londonas mērs Sadiks Hans intervijā radio LBC:
"A skilled migrant’s family will contribute to the British economy £12,000 a year even when you take away the public services they use,” Mr Khan said. “A British skilled worker’s family takes from the economy £4,400 when you include the public services they use.”
Tātad, ja kāds ir vainīgs pie sliktas ekonomikas, tad tās ir britu ğimenes lol. Es saprotu kāpēc tik daudziem Hans nepatīk, jo viņš basically saka vietējiem: you're shit. Tai pat laikā ir viņš sēž mēra amatā jau devīto gadu.
P.S. "British skilled worker" statistikā ir iekļauti visi UK dzimušie, kas ir pieauguši, ieskaitot pensionārus, savukārt imigrantu statistika ir balstīta tikai uz pirmo gadu, kura laikā viņi nav vēl tiesīgi prasīt pabalstus.
https://www.gov.uk/government/publications/migration-advisory-committee-annual-report-2024/migration-advisory-committee-mac-annual-report-2024-accessible#chapter-2-fiscal-analysis-of-skilled-worker-visa |
|
|
| sadzīve |
[2025-05-15|11:47] |
Bet es esmu patiesi laimīga, ka man ir palodze! Un trakais lietus netek uz pirmo stāvu pa īsāko ceļu :)
paldies Cibiņam Adinkra! |
|
|
| Apsveicu Tautumeitas ar uzvaru Eirovīzijā! |
[2025-05-15|03:33] |
|
|
|
|
| slava |
[2025-05-14|21:27] |
|
Maniem kaķiem par stulbām bildēm tiktok ir 40k laiku, un tas man nosit vēlmi bīdīt teātra soc. tīklus. Visu ko var izdomāt, bet tur tāpat būs labi ja simts, jo nav kaķu. |
|
|
| |
[2025-05-14|18:16] |
|
mapats atkal ir saēdies toksisko medu, kuram okupācijas administrācijas žīdu spiegi piejaukuši mazutu, un ir par dumju, lai iemācītos tik sarežģītus ingliš vārdus kā evikšn. mapats nav tvitera Jolanta Kublinskas alternatīvais konts? Viņa ir identiski senila. |
|
|
| |
[2025-05-14|14:20] |
|
cik nu slimi, bet drausmīgi nāk miegs |
|
|
| Kaķa deviņas dzīvības |
[2025-05-14|00:22] |
Viltus cerība atņem tik daudz spēka un enerģijas, bet īstā cerība dod spārnus. Vai tiešām cilvēka atjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka būtu iespējams atdzimt, gluži kā fēniksam no pelniem? |
|
|
| Apmaldīšanās dzīvē |
[2025-05-13|21:11] |
| [ | Mūzika |
| | Gentle Giant - Schooldays | ] |
Atkal esmu pievērsusies mūzikai, kas tapusi laikā, kad vēl nebiju dzimusi, bet ne pārāk tālā pagātnē. Tā kā parasti kopš senām dienām man ir tāda nosliece gandrīz ikvienu, pat pašu banālāko skaņdarbu vai albumu ievīt kaut kādā tikai sev saprotamā stāstā vai noskaņā, vai pat piedomāt klāt daudz ko tādu, kā tur nemaz nav, piesaistīja tā sauktie konceptalbumi. Pašreiz jau vairākas dienas klausos muzikālu stāstu par trim draugiem, kuri reiz bijuši ļoti tuvi, bet tad katrs aizgājis savu, pavisam atšķirīgu ceļu. Viens kļuvis par smaga darba strādnieku, otrs par gleznotāju, trešais piepildījis tā laika amerikāņu sapni biznesa pasaulē, kļūstot par augsta līmeņa speciālistu. Taču ieklausoties katra stāstā, neviens no viņiem tā īsti nav laimīgs, jo varbūt apakšā tam visam ir daudz melu un īsti nesaskan ar to dzīvi, kādu viņi bija iztēlojušies senāk, kad vēl bija draugi. Tad var arī padomāt, kā senas draudzības veidojušas identitāti, jo pat vienā bērnu nodarbībā teica, ka kļūstam aizvien līdzīgāki saviem draugiem. Bet vai tiešām?
Sākumā gan bija neliela neizpratne, ka skolas laiks rādīts tik gaišā noskaņā, it kā bērnība un tīņa gadi būtu vienīgais iespējamais priecīgais laiks dzīvē. Jo tas īsti nesaskan ar manu pieredzi. Taču, ja tā uzmanīgāk ieklausās, tad dziesmas otrajā daļā pāri pārslīd melns un draudīgs mākonis un sākas melanholiskāka noskaņa, arī baisākas atmiņas par skolas laiku.
Galu galā tieši pati draudzība, pat ja tā vairs ir tikai pagātne, un bērnu naivums šo laiku dara tik gaišu.
Once three friends
Sweet in sadness
Now part of their past.
In the end
Full of gladness
Went from class to class |
|
|