katru reizi kā atceros, tēva vai omītes izteikumus, izturēšanos, pārņem aizvainojums un nepatika. It kā jau viņi neko TĀDU nepasaka, bet tās nianses, sīkumi... Paliek sajūta, ka bezmaz vai smīn, noraksta, pat noņirgājas. Apbērnojusies, ko nu vairs no dzīves redzēsi (tēva iztiekumi. laikam aizmirsis, ka mani uztaisiija tieši šajā pašā vecumā). Savukārt omīte, pēdējoreiz apjautājas, vai riteni, ko pagājušo vasar nopirkām, esam jau pārdevuši. No sākuma nesapratu, kāpēc viņa tā jautā. Kāpēc vispār viņai tādas domas galvā. Kad pieleca, pilnīgi šķērmi palikās - viņi tak zina, ka tas viss, kas tagad notiek muusu dziivee nav leets prieks, ne dzīvokli nopirkt, ne to izremontēt, iekārtot, ne bebim visu vajadzīgo sapirkt un pašiem vēl dzīvot. Un laikam iedomājās, ka tagad mēs pārdodam visu, ko varam, kredītus grābjam, kur varam un tādā garā (kad pateicu tēvam, ka ar Janci salaulāsimies, viņš pat nozirgojās, vai laulības gredzenu gadījumā nenāksies uz kredīta ņemt! ). Ja jau viņiem šķiet, ka mums ir tik traģiski ar naudām, tad kāpēc viņi pat nepiedāvā savu palīdzību? Pat nepajautā, vai mums kā nevar palīdzēt??? Tikai šitā riebīgi izrunājas? Okei, negribi - nepalīdzi. Bet man tas ļoti savādi no pašas tēva puses liekas - bērns uzsāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi, a tu pat nekā nepalīdzi. Nav jau man 30, bet tikai 22. pat uz sareģistrēšanas ar janci neviens no viņiem nekā mūs neapsveica. Tēvs ar pierunāšanu uz kopīgajām vakariņām tika atvilkts un viss. Biju iedomājusies, ka kaut kādu kaut vai formālu pieklājības dāvaniņu pasniegs. Nekā. Viņi tak ir man tuvie cilvēki, man raudiens nāk virsū, kad atkal atceros tos izteikumus, nievaajošo attieksmi. Pilnīgi gribas novilkt treknu svītru un nekontaktēties ar viņiem. bet tā jau arī nevar.
Visvairāk jau sāp tāpēc, ka tēvs. Pašas tēvs. Bet tik riebīgas sajūtas paliek.

Vot, kamēr rakstīju, apraudājos. nafig vajadzēja atcerēties un vēl mēģināt uzrakstīt.Tagad tikai visi vaigi slapji.