tev arī ir tā, ka to cilvēku garastāvokļi un dzīves notikumi, kas tev emocionāli tuvi, ietekmē arī tavu labsajūtu? Es īsti nezinu, kas tas ir - bailes vai empātija. bet varbūt egoisms, ka nav tā, kā gribam.
Par kaut ko attāli līdzīgu mēs vakar runājām - Varbūt ar, ka ne ... Esot kaut kur divas sliedes, kas spējot, kad vien nepieciešams, savienoties - nu piemēram, kad nav jādara ikdienišķais, kad ir brīvs, var atpūsties, tad - hops,sametas kopā - daudzi tā nevar ... un tie, kas nevar -- tiem loģiski, ka skauž, bet šie, muļķi, neiedomājas, ka tādas privilēģības netiek tāpat piešķirtas. sīm sliedē, kas spēj savienoties, gribot negribot ir jāuzsūc tie prieki un bēdas, kas iet pāri, labi, ja tikai cilēks, vai kāds dzivnieks pārskrien, bet, ja pasažieru vilciens? - tad nu turās, meļnā diena klāt kā likts --10 un uz augšū dažādo garastāvokļu jāuzņem, jāizauklē un tad jāizlaiž no sevis laukā -- viegli nav, bet toties var savienoties, kamēr citi visu savu mūžu iet tikai blakus, pat rokas nevarot saspiest, tik sakliegties --klau, kā iet -- labi, - man ar -- nu labi -- tad čau -- nu čau --
ja jau varu ar cilveku izjust vislabākās emocijas, vislielāko mieru, un sajūtu, ka gribas ielīst iekšā viņa krūtīs, ieritināties kā mazam gliemezītim un saplūst ar būtību - tuvāk un tuvāk... tad, acīmredzot, arī visas negatīvās emocijas es uzņemu tik pat cieši un tuvi. ja reiz esi pieskāries, tad visam, nevis tikai gaišajai pusei. tā jau laikam ir. Un es, nez kāpēc pārdzīvoju, ka izjūtu arī to, kas nesagādā prieku/labsajūtu/mieru. Būtu priecājusies es - tas nozīmē, ka esmu tuvu pienākusi, pieņēmusi(?). bet tas arī biedē un atgrūž. Atgrūž, jo bailes ir tik dziļi iestigt. bailes, ka otram bailes. bailes, ka atgrūdīs. tad labāk atgrūsties pašam. gaidot notikumus, tie vnk notiek un tad jau vairs nav atpakaļceļa. Ja būs jākrīt, tad kritīšu un kritienā dziedāšu, lai sāp mazāk. jo nu jau ir pārāk tuvu, tas priecē un baida.
elementāra lieta - ja esi pieskāries pa īstam, tad būs ne tikai gaišā puse, bet arī tumšā. Nevar jau paņemt tikai pusi.
aaaai, nee, kauko neriktīgu srasktiiju. gruuti patiekt ko domaaju. katraa zinjaa tavs koemntaars manii izrasiiija kaukaadu secinaajumu, skaidiirbu, kuru meeghinaaju nodefineet, bet neizdevaas.
pastāstīsi? lēkšana ar izpletni vai gumiju tiešām nav šoka terapija, bet tas ir kaut kādu bailes sajūtu pārvarēšana un lidojuma izjūta, dabas milzonības(?) izjūta, atgriešanās pie kaukā pirmatnēja, vairāk vai amzāk, nedaudz visa iekšā apgriešana. Mmmm, nemāku patiekt. bet es domāju, ka man tas varētu būt tīri patīkami. bet tas noteikti nav līdzeklis kā sakārtoties, drīzāk kauko atbrīvot.
hmmm... tad es zinu, kas ir dvēseles caureja :D nav gadijies piekopt, bet ir gadījies ļoti līdzīgi. ārdīties. un tad nevajag obligāti kādam būt blakus, tad nav arī jaŗunā, tad ir vnk jākleidz, jāplēš, jānomet cilvēcība, jākļust par zvēru līdz spēku izsīkumam. Bet es sapratu, ko tu rakstiiji ;)
tikai tādi mazi šķēršļi: es šobrīd nejūtos tā, lai to vēlētos darīt. es šobrīd jūtos pat visai labi un mierīgi. ar tādu kā sapratni par to, kas ir un kas būs.
hmz un, vai tad nu tiešām man viennozīmīgi piezemētākai vienreiz ir jākļūst? ;D
diemzeel taaa ir partneriibas nolemtiiba, reekinaaties ar visu, piniigi un liidz galam - nevisi to speej, nevisiem tas ir jaaspej - ja nevar, tad nav ko mociities, jaaiet taalaak, mediibu lauki ir gana plashi, bet - neviens psihiski skolotais liidz shim nav vareejis pietiekami skaidri pateikt, ko dariit tiem, kas izveelas mociities, vai tieshaam ar laik sajukt praataaa, vai cereet, ka paveiksies, un pieraduma speeka ietekmee, viss liksies pashsaprotams ...
veel joprojaams nezinu, kaadeel tieshi cilveekiem ir lemts lauziit, patiesiibaa par diezgan mulkiigaam lietaam un paraadiibaam savas smadzeniites - izgliitiibas noluukos?
var jau buut ...
no mazotnes ir maaciits, ka biales jaapaarvar -- varbuut taa ir meerka piepildiijuma formula -- paarvarret bailes ...
soli, solii ejam tumsaa - nezinjas paarpiildiitaja tumsaa, meeginot to uzveikt, un miglu kliedeet ar pashizciiniito gaismu ..!!!