ja jau varu ar cilveku izjust vislabākās emocijas, vislielāko mieru, un sajūtu, ka gribas ielīst iekšā viņa krūtīs, ieritināties kā mazam gliemezītim un saplūst ar būtību - tuvāk un tuvāk... tad, acīmredzot, arī visas negatīvās emocijas es uzņemu tik pat cieši un tuvi. ja reiz esi pieskāries, tad visam, nevis tikai gaišajai pusei. tā jau laikam ir. Un es, nez kāpēc pārdzīvoju, ka izjūtu arī to, kas nesagādā prieku/labsajūtu/mieru. Būtu priecājusies es - tas nozīmē, ka esmu tuvu pienākusi, pieņēmusi(?). bet tas arī biedē un atgrūž. Atgrūž, jo bailes ir tik dziļi iestigt. bailes, ka otram bailes. bailes, ka atgrūdīs. tad labāk atgrūsties pašam. gaidot notikumus, tie vnk notiek un tad jau vairs nav atpakaļceļa. Ja būs jākrīt, tad kritīšu un kritienā dziedāšu, lai sāp mazāk. jo nu jau ir pārāk tuvu, tas priecē un baida.

elementāra lieta - ja esi pieskāries pa īstam, tad būs ne tikai gaišā puse, bet arī tumšā. Nevar jau paņemt tikai pusi.

aaaai, nee, kauko neriktīgu srasktiiju. gruuti patiekt ko domaaju. katraa zinjaa tavs koemntaars manii izrasiiija kaukaadu secinaajumu, skaidiirbu, kuru meeghinaaju nodefineet, bet neizdevaas.