Klusums un kafija
Svētdienas rīts. Aiz loga spīd saulīte, istabā gaišs, blakus smaržo kafija, klusi san datora ventilators, un arī citas pazīmes liecina, ka esmu pamodies dzīvs ;-)
Ir dienas, kad kaut kas neveicas. Neizdodas un viss. Un reizēm pat nekas par to neliecina no rīta. Tāda diena bija vakar. Pamodos, pabrokastoju, un par spīti sīkajam lietutiņam braucu. Ne pārāk garš tas ceļš bija priekšā, bet tomēr - Limbaži, Valmiera, Cēsis, tad atpakaļ uz Rīgu. Braucu mierīgi šoreiz, jo laika bija pietiekami, nekur nebija jāsteidzas, pat nedaudz otrādi - laiks bija vairāk nekā pietiekami, un bija jādomā kā to īsināt. Pirmā nejaukā epizode bija uz Valmieras ceļa. Pa priekšu vilkās autobuss. Un lai arī steigas nekādas, ar 70 vilkties pa šoseju aiz slapju asti velkoša un skatu aizsedzoša dzelzs veidojuma ilgi negribējās. Jāapdzen. Pabāžu galvu, nolūkoju situāciju, cik nu to cauri ūdensmākonim var redzēt, secinu ka nekas netraucē, un eju garām. Bet brīdī, kad esmu autobusam jau blakus, pretī tomēr nāk :(((( Paspēt apdzīt vairs nevaru, bremzēju, slapjš, bet savu mašīnu vēl novaldu, bet pretīmbraucējam nekas cits neatliek, kā raut nost no asfalta un pa grantēto ceļa malu atbrīvot man vietu :(
Situācija beigusies laimīgi, bet jūtos ļoti nelādzīgi, visvairāk jau par to, ka citam esmu radījis gluži nevajadzīgu pārdzīvojumu, un domāju arī par to, kādu zīmi ar to man gribēja nodot kāds daudz gudrāks par mani...
Visādas domas risinot un pieklusinātu mūziku klausoties pamazām aizbraucu līdz Cēsīm. Satiekos ar draugu, pasēžam, padzeram kafiju, patērzējam par viskautko, arī par foto, tad ienāk drauga mīļotā sieviete, kurai ir jāizbrauc neliels līkums. Piesakos abus izvizināt. Cēsis nav pārāk plaša pilsēta, jau drīz drauga draudzene un viņai piebiedrojusies vēl viena skaista sieviete tiek aizvesta līdz vedamajam punktam, un mēs dodamies atpakaļ dzert kafiju un tērzēt. Krustojums ar galveno ceļu. Liela un redzama STOP zīme. Godīgi apstājos. Paskatos uz abām pusēm. Neviena nav. Manuprāt nav, jo tikko uzsāku kustību, izrādās, ka no labās puses tomēr ir braucis viens Golfiņš, kurš nu bremzē mēmajos. Tikko šamo esu pamanījis savā purna priekšā, sabremzēju arī es. Sadursmes nav, bet sajūta vienalga nelādzīga, ka neesmu bijis uzmanīgs. Pat pēc pirmās epizodes uz Valmieras ceļa :(( Golfiņa saimnieks apstājas ceļa malā un velta man vairākus izteiksmīgus žestus. Nu ko, esmu tos nopelnījis :((( Vēlāk, vēlu vakarā, līdz Rīgai ceļš paiet bez starpgadījumiem, bet vienalga sajūta pie stūres nav laba. Ir dienas, kad labāk būtu nebraukt. Bet, diemžēl, to uzzinu tikai tad, kad jau braucu ;-)
Un tā nu zvilnu vēl gultā ar datoru uz vēdera, un domāju gan par vakardienu, par tās brīdinājumiem, un domāju arī par šodienu, ko tā nesīs.