Kad biju taj vecumā,vecāki protams atbrauktu pakaļ, bet pēc tam vairs neļautu nekur iet, jo lūk es nespēju par sevi pastāvēt, viņus naktī tramdu, kas tie par pasākumiem, kāpēc utt.

tādējādi pāris reizes, kad man ir bijis tiešām slikti (fiziski vai emocionāli), es viņiem nezvanīju un mēģināju pasākumā izturēt līdz rītam, jo viņi tad dusmotos un neļautu nekur iet citreiz.

kokam divi gali, par to uzticēšanos un dusmām :)