strīdus jautājums, visai neskaidrs
Zeme tika uzpirkta no turku ierēdņiem un latifundistiem, jo pamatiedzīvotāji bija dzimtcilvēki. Ja velkam paraēles, nudien nezinu, vai visi jaunlatvieši tā aizrautīgi daiņotu, ja XIX gs. sākumā te būtu ieradusies gāda naudīgu vīreļu kompānija (kuriem pirms sazin cik tūkstošiem gadu cilts totēms apsolījis te piena upes ķīseļa krastos), kas no baroniem aktīvi uzpirktu zemi un visus latviešu zemniekus no tās triektu prom, lai iet kur acis rāda.

Savukārt par baronu īpašumiem runājot, ieteiktu painteresēties par feodālajām tiesībām. Zeme tika iekarota ar spēku un tiesības uz tā balstītas - tas viss attiecīgā laika likumu ietvaros. Taču privātīpašumā zemi neviens barons vai grāfs nesaņēma, tikai lietoja kā savu feodu, jo zeme bija augstākā senjora zeme. Baronam tas bija Ordeņa mestrs, pēc tam Kurzemes hercogs, savukārt tā senjors bija Žečpospoļitas karalis. Un katram nākošās paaudzes feodālim nācās prasīt investūru savam senjoram. Pēc Žečpospoļitas sadalīšanas Kurzemes un Liflandes daļu augstākais senjors kļuva Krievijas imperators, aber pēc tā gāšanas (un atteikšanās no troņa) var teikt, ka tai de jure saimnieka nebija, bija tikai apsaimniekotāji. Tā kā baroni (starp citu, baronu muižnieku vidū bija visai maz) likumīgi varēja pretendēt uz pašu muižu, nevis visu pārnovadu, kura feodāļi bija bijuši viņu senči, bet pret kuru savas feodāļa saistības šie vairs sen nepildīja (aber saskaņā ar feodālajām tiesībām, ja nebildi pienākumus, zaudē tiesības).