Vai varas paģiras?
Izskatās, ka vēl nesenā pagātnē mūsu valdošie bāleliņi dzīvoja ar domu, kas tik vienkārši un skaidri bija izteikta brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki":
- Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā.
Diezgan pārliecinošs valdošās koalīcijas skaitliskais pārākums Saeimā, labi ieeļļota un strādājoša "balsošanas mašīna" ļāva praktiski bez problēmām dabūt cauri praktiski jebkuru savu priekšlikumi. Opozīcijas iebildumi vienkārši netika ņemti vērā, tai saskaņā ar Kārtības rulli tika dots vārds, bet reāli neviens to neuzklausīja. Tāpat netika uzklausītas arī visādas arodbiedrības, ārpus partiju atbalstītāju šaurā loka esošie uzņēmēji un citi maznozīmīgi ļautiņi.
Kādu brīdi viss gāja ļoti labi. Pat ļoti labi. Un pamazām iestājās "panākumu reibonis", kura spilgtākā un redzamākā izpausme, kā man šķiet, bija deputāta J. Lagzdiņa nepieklājīgais žests "Nezināmajam dienesta biedram" tūlīt pēc jaunā Valsts prezidenta V. Zatlera ievēlēšanas. Šis žests ļoti daiļrunīgi un vienlaikus lakoniski izteica domu - Jūs tur ārā varat protestēt, klaigāt un lēkāt, bet...(tālāk jau atkal precīzs citāts no "Mērnieku laikiem").
Kā blakus produkts šai pašapmierinātībai un savas nemaldības apziņai bija opozīcijas krēslos sēdošā "Jaunā Laika" politiski pusdzīvā ķermeņa regulāra paspārdīšana. Vārdos Latvija it kā sevi pieskaita Rietumu kultūrai, bet praksē ir ļoti tālu no tās, un, piemēram, Anglijā pašsaprotamās "Viņa Majestātes opozīcijas" vietā mums diezgan aktīvi tiek kultivēts austrumnieciskajai mentalitātei tuvākais opozīcijas kā ienaidnieka tēls.
Bet neapmierinātība bija un auga, un tā kā neapmierinātie netika laicīgi uzklausīti, neapmierinātība sāka izpausties ārpusparlamentārās formās un jebkurš notikums varēja kalpot kā situācijas detonators. Tā sagadījās, ka kāds Edgars Gulbis ielēca Daugavā. Godmaņa pirmā reakcija savas nemaldības apziņā bija - mēs visu darījām pareizi. Bez pienācīgas apdomas (jo kāpēc domāt, ja agrāk viss, ko teica runas vīri, bija taisnība pēdējā instancē) viņam piebalsoja Kalvītis ar savu stāstu par valstī darbojošos bijušo VDK darboņu un bijušo un esošo specdienestu darbinieku un desantnieku organizēto grupējumu. Gulbim un Štālbergam aizmugurē diezgan samanāms bija KNAB, kura konflikts ar Vladimiru Vaškeviču šķiet vispārzināms. Vienlaikus KNAB tuvojās nobeigumam lieta par partiju priekšvēlēšanu izdevumu pārkāpumiem, kas izpaudušies kā trešo personu apmaksātas un veidotas pozitīvisma kampaņas, un Tautas partijai kļuva reāli draudi, ka varētu nākties atmaksāt vairākus simtus tūkstošus latu. Summa, protams, nav nāvīga, bet vienalga nepatīkami. Un galvenais - šāds notikumu pavērsiens apdraud līdzīgu kampaņu iespējamību nākotnē, bet tas jau ir ļoti nopietni. Tāpat noslēdzošajā fāzē ir Digitālās TV lieta, kuras pavedieni ved uz Ierindas Biedra pusi. Šādas KNAB aktivitātes ir vairāk nekā pietiekams iemesls daudziem ietekmīgiem cilvēkiem viņus ļoti nemīlēt.
Izskatās, ka šajā brīdi, kad vienlaikus veidojās vairākas nepatīkamas situācijas valdošajai koalīcijai, tās līdzšinējā komforta situācija beidzās, mehānismā iekļuva smiltis un pat akmeņi, un valdošie brīdī, kad vajadzēja domāt, un domāt ātri un precīzi, sāka izdarīt vienu kļūdu pēc otras. Sekoja KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšana. Ļoti nesagatavota atstādināšana. KNAB pilnīgi noteikti nav bez grēka, bet par ieganstu kalpoja diezgan ilgi nogulējis Valsts kontroles ziņojums par nepilnībām grāmatvedības uzskaitē. Kalvītis mēģināja (un joprojām mēģina) to skaidrot, ka KNAB ir jābūt paraugorganizācijai it visā, īpaši jau līdzekļu izlietojumā, bet ļaunie oponenti pamanījās no Valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas izdibināt, ka tik asa reakcija uz Valsts kontroles ziņojumiem ir ārkārtīgi neparasta, un ka Satiksmes un Tieslietu ministrijās ir konstatētas daudz lielākas šaubīgas nauda lietas, bet uz tām reakcijas nav nekādas. Parādījās arī ziņa par Pasta ēkas dīvaino nomas(?) līgumu, un Šlesers, kā cienīgs valdošās koalīcijas loceklis, savā nemaldības apziņā uzreiz pacentās visu izskaidrot ar Sudrabas nelāgiem draugiem un to interesēm. Atkal redzam - vainīgi ir ārēji spēki, mēs esam balti un pūkaini. Kad vakar bija lielā pulcēšanās pie Saeimas nama, ko mēs pēc tam dzirdējām vai lasījām no saviem deputātiem? Pazīstamais narkologs un ZZS deputāts Jānis Strazdiņš raksta: "sabiedrības protests ir 'ienaidnieku sarīkots apvērsuma mēģinājums'". Imants Kalniņš TV intervijā runāja par "teātri". Ja ne tikai redzamie partiju un frakciju runasvīri izsakās līdzīgi, bet arī vienkāršie deputāti, izskatās, ka savas nemaldības apziņa valdošajā koalīcijā ir laidusi dziļas saknes, un ka tā vairs pat nepieļauj domu, ka varētu paši būt kaut kur kļūdījušies vai pārsteigušies, bet ka pie visa ir vainīgi ārējie ienaidnieki.
Bet vai tiešām Latvijā nekas netiek ietekmēts no ārpuses? Protams, ka tiek! Gan no Antonijas ielas, gan no Raiņa bulvāra. Un no citām adresēm arī. Ietekmēja agrāk, ietekmē tagad, un ietekmēs arī turpmāk. Ar šo apziņu mums nāksies sadzīvot, jo neesam pasaules mēroga lielvalsts, un pat tās ir spiestas daudzreiz meklēt kompromisus un rēķināties ar citu valstu interesēm. Bet ir diezgan muļķīgi pieņemt, ka visi notikumi Latvijā ir tikai ārzemju tīkojumu rezultāts, jo labu tiesu putras savāra pašu tautieši.
Īsumā rezumējot - pēc reiboņa nāk paģiras ;-)
Kas notiks tālāk? Nu, valdība drusku pakrīzēsies ;) Zināms apjukums valdošajā koalīcijā ir iestājies, arī Tautas Partijā uz ārpusi parādās daži konflikti, kas agrāk tika noklusēti. Ļoti iespējams, ka mainīsies valdība, jo gluži bez izmaiņām iztikt vairs nevarēs, pārāk daudz muļķību ir sastrādāts un sarunāts, un dažas visodiozākās personas būtu jānomaina, lai nepazaudētu visu. Vai jaunā valdība būs labāka? Diez vai, jo tā jau tiks sastādīta no šīs pašas Saeimas deputātiem, un pat ja pamainīsies valdošās koalīcijas sastāvs, šībrīža opozīcijas soliņā nekādi Latvijas glābēji nesēž. Citiem vārdiem sakot - tiks veiktas dažas kosmētiskas izmaiņas, balsošanas mašīnas tīrīšana, apkope un ieeļļošana, bet būtība tāpēc nemainīsies. Ārpuskārtas Saeimas vēlēšanas ir mazvarbūtīgas, vismaz no šodienas skatu punkta.
Vēl saskatāmā nākotnē dienas kārtībā ir KNAB un Ģenerālprokuratūras jautājums. Domāju, ka pie KNAB agrāk vai vēlāk pieķersies atkal, tikai rūpīgāk sagatavojoties, turklāt patiesais mērķis, cik zināms, ir Strīķe, nevis Loskutovs. Un ne KNAB, ne Ģenerālprokuratūra nav 100% tīras un tikai likuma interesēs un vārdā strādājošas iestādes, un katra to kļūda var tikt izmantota. Vēl tālākā perspektīvā ir kārtējās vēlēšanas, pēc kurām nekas būtiski nemainīsies, un Latvija turpinās lēni meimurot uz priekšu kā pakulās sapinusies vista :)
That's All Folks ;-)