;o) vienu reizi... gandrīz ;o)))
vecais paķēra siksnu un metāsman pakaļ... es apkārt apaļajam galdam, kas stāvēja istabas vidū...;o) Protams, šim tas ātrums mazāks, man vēl klāt bailes ;o))). Īsi sakot, jau pirmajā aplī es viņu "noķēru"... procesu turpināt nebija jēgas. Ģimene bija gar zemi no smiekliem. Un tā kā šis tāpat, kā es šajā jautājumā bijām iesācēji, nolēmām vairs neriskēt... Ar to brīdi mana audzināšana notika mutiski, skalojot smadzenes. Rezultāts acīmredzams - balta maiga un pūkainā būtne ar maniakāli depresīvām pazīmēm...;o( A kas spolija, ka dzīve būs skaista ;o)