Un tomēr... un tomēr, lielākā problēma šajā situācijā varētu būt tamī, ka visdrīzāk jau 90% cietušo ir pilnīgi pajāt gan uz hezbolliem, gan uz valsts politiku un nostāju kopumā. Vai pat pretēji.

Iedomāsimies situāciju, ka ES iegruzī kaut kādas absurdi nopietnas sankcijas Latvijai sakarā ar, teiksim, sestdienas "piedzīvojumiem". Cieš visi. Cieš 0.05% atsaldeņu, kas šo situāciju izraisīja un 99.95 jūzeru, kam pašiem šie atsaldeņi krīt uz nerviem.

Libānis vulgaris arī, visticamāk, sirdī ienīst jelkādus hezbollus, jelkādu vardarbību un savas valsts t.s. "nostāju". Viņš labprāt dzīvotu ar savu sievu un saviem diviem bērniem un išaku ganāmpulku, neviena netraucēts.

Tā vietā, viņa acu priekšā viņa sieva tiek sadalīta pirmreizinātājos un katram bērnam norauts pa kājai. Un lai skāde neliktos maza, tiek sabombardēts arī išaku aploks un viss ganāmpulks izklīst kur acis rāda. Achtung! - te ir zvērināts un pārliecināts nākamais antižīds!

Šitā spriedelēšana protams nav ne "politiski tālredzīga" ne kā tml., vienkārši elementāri humānistiska.

Un to jūzeri nez kādēļ aizmirst. Abās pusēs. Ka 90% cietušo ne pie kā nav vainīgi.

Taču mūsdienās tas viss tik un tā ir statistika; par vidēju išaku ganu nevienam nekādas daļas nav. Valsts kolektīvais krāns ir garāks par katru krānu individuāli; tur neko.