Petrovichs (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} petrovichs) rakstīja,@ 2006-07-24 19:17:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Put up or shut up
Šodien izlasīju interesantu komentāru sakarā ar dažu Eiropas valstu aicinājumiem pārtraukt uguni un izvietot miera spēkus starp Izraēlu un Libānu:
With NATO straining to fulfill its commitment in Afghanistan and facing new demands from the United Nations to send troops to Sudan, Israel's proposal that NATO provide a buffer zone along the Israeli-Lebanese border surprised members of the alliance Sunday. Amir Peretz, the Israeli defense minister, told the German foreign minister, Frank-Walter Steinmeier, that Israel would welcome a NATO force, saying that the Lebanese Army was too weak to do the job. Diplomats said it was also a clear signal to the UN that its force in the area was of limited importance since it had failed to disarm Hezbollah fighters or protect the border since Israel withdrew from Lebanon in 2000.
Israel's message to the West was clear: either put up or shut up. Israel does not want the UN to take command of the forces, especially after the pathetic performance of UNIFIL's command over the past six years. (They also don't want to have to lock up their daughters, or force the Lebanese to do the same.) If France and the rest of the European peanut gallery want to demand cease fires, then let them stick their own troops in the region and try suppressing Hezbollah themselves. If they don't have the stomach for it, then they can shut the hell up and let Israel fight its own war.
NATO should take Israel's offer and send a real fighting force into southern Lebanon, and assist the Lebanese in building their army to take over the task. In fact, they can look to the east to see how it's done. The US has done a remarkable job in building an Iraqi army and security force, and NATO can use that as a model for Lebanon.
Patiesībā jau uguns pārtraukšana šībrīža situācijā, lai cik tā būtu vēlama no humanitārā viedokļa, savu efektu dotu tikai īstermiņā, jo agrāk vai vēlāk šaušana atjaunosies. Biju te citējis vienu arābu izteicienu sakarā ar uguns pārtraukšanu:
- "Let's you and me quit shooting at each other till I find some more bullets."
un domāju, ka īpaši jau Hezbollah izmantos pārtraukumu, lai aizlaizītu ievainojumu brūces un apbruņotos pa jaunam.
Šobrīd izskatās, ka konflikts ir strupceļā, ka abas puses tikai turpina karot, lai varbūt varētu kādā brīdī ziņot par panākumiem. Šajā situācijā Hezbollah pozīcija izskatās labāk, jo tā principiāli neziņo par saviem zaudējumiem, kuri patiesībā varbūt ir pat diezgan lieli, bet daudzos gadījumos nav pierādāmi, jo civilā tērptu nogalinātu kaujinieku viegli pieskaitīt civiliedzīvotāju upuriem un par to bazūnēt pa visu pasauli. Dīvainā kārtā Izraēla zaudē arī PR karu, jo liela daļa ziņu aģentūru nekritiski pārpublicē dažādas baumas un apzinātas dezinformācijas, tādas, kā Izraēlas apņemšanos sagraut 10 mājas Beirutā par katru Haifas apšaudi, bet oficiālu atsaukumu, ka tā ir bijusi dezinformācija, nepārpublicē. Tāpat uz urrā pa pasauli aizgāja bildes ar meitenītēm, kas uz lādiņiem raksta veltījumus (pie tam - kāpēc angliski?), bet reti kur atradīsim stāstu no pirmavotiem, kā šīs bildes ir tapušas, un kāda pret tām reakcija ir bijusi pašā Izraēlā. "Miermīļiem" jau tādas lietas neinteresē.
Konflikts ir strupceļā visādā ziņā. Pat ja Izraēlai izdotos tagad militāri sakaut Hezbollah, tas dotu tikai īslaicīgu mieru, manās prognozēm ap 6 gadiem, un viss atsāktos ar jaunu sparu. Pat ja starp Izraēlu un Libānu izveidos drošības joslu, tās efekts būs īslaicīgs, jo gan jau antiIzraēlas spēku rokās nonāks arvien lielāka darbības radiusa raķetes, kuras lidos pāri jebkura platuma drošības zonām. Domāju, ka to saprot arī paši izraēlieši. Papildus tam - viens no Izraēlas drošības dienestiem (Shin-Bet?) nupat šajās dienās nāca ar prognozi, ka, ja nekas nemainīsies pašā Gazas sektorā, Izraēla var sagaidīt līdzīgus bunkurus, tuneļus un raķetes (ne jau primitīvas Kassam, bet nopietnas) arī no Gazas sektora puses, jo pēc vienpusējās aiziešanas ir stipri samazinātas Izraēlas specdienestu iespējas ietekmēt vai pat pārzināt situāciju.
Arī politisku risinājumu šobrīd grūti iedomāties. Skaidrs, ka Hezbollah skaidrā prātā nepiekritīs atbruņoties, jo tā ir gandrīz vai vienīgā situācija, kuru viņi nevarēs iztulkot par savu uzvaru. Un ja atbruņosies - rindā jau ir zināmas organizācijas (piemēram - Amal), kuras pārņems stafeti, un ja nebūtu vecu un zināmu, gan nodibināsies jaunas, kuras vienkārši nepieņems nekādus politiskus risinājumus, sakot, ka nav piedalījušās, nav parakstījušas, vai vienkārši nepiekrīt. Piemēri nav tālu jāmeklē - palestīniešu lielo organizāciju vienošanos par Kassam raķešu šaušanas pātraukšanu uz Izraēlu vairākas sīkākas organizācijas nepieņēma un turpināja šaut. Tagad uguns pārtraukšanas datums ir atlikts uz nakti no 29. uz 30.jūliju, bet neloloju cerības, ka šoreiz tas strādās.
Vēl bažas izraisa šobrīd it kā mierīgās robežās ar Jordāniju un Ēģipti. Nēnu, pagaidām viss ir kārtībā, bet cik ilgi? Ēģiptes prezidents Mubaraks jau ir cienījamā vecumā, kas notiks pēc viņa? Vai mazvarbūtīgs ir scenārijs, ka Ēģiptē pie varas nonāk radikālāki elementi, kuriem miera līgums ar Izraēlu šķiet traucēkli? Un Jordānija? Cik ilgi tā spēs ieturēt sava karaļa vadībā mērenu un līdzsvarotu politiku?
Situāciju vēl tālāk saputro tas, ka šis konkrētais karš ir proxy karš - Irānas un ASV pārstāvju karš, jo šīs valstis saprotamu iemeslu dēļ šobrīd nevar tieši karot savā starpā, bet spēkus samērot tām ir nepieciešams savu politisku interešu dēļ. Tas izskaidro arī to, kāpēc šobrīd ASV atbalsta Izraēlu pilnīgi visā, gan bloķējot ANO nosodošas rezolūcijas, gan piegādājot ieročus maksimāli ātrā veidā, pie tam, pēc pašiem izraēliešu avotiem - Izraēlas lobijiem ASV pēc ilgiem laikiem ir situācija, ka nekas nav jālobē, jo viss notiek tāpat un turklāt zibenīgi. Pašā Izraēlā arī daudzi apzinās, ka karo ASV interesēs, par to ir lasītas nelielas diskusijas, bet acīmredzot situācija ir tāda, ka lielākas diskusijas ir atliktas uz vēlāku laiku.
Lielākas diskusijas ir lasītas par okupēto teritoriju atstāšanas un vienpusējās norobežošanās politiku, kas nesenā pagātnē polāri sašķēla Izraēlas sabiedrību, un pēdējās dienās par kuru arvien lielāks izraēliešu īpatsvars domā kritiski, jo šī politika nav nesusi ne gaidīto mieru robežām, ne arī drošību pret raķetēm. Faktiski taisnība ir izrādījusies tiem, kas teica, ka pretinieks šādus vienpusējos soļus uztvers kā Izraēlas vājumu, un tāpat kā vājums tika uztverts ilgākus gadus piekoptā ierobežotā spēka lietošana atbildot uz provokācijām un uzbrukumiem. Acīmredzot, arī iepriekš veiktā apmaiņa, kad pret trim Izraēlas karavīru līķiem un vienu šaubīgas reputācijas biznesmeni tika apmainīti vairāki simti ieslodzīto, radīja Hezbollah lielu pamatu cerēt, ka šoreiz būs līdzīgi. Hezbollah vispār ir veiksmīgi uz uzvaru piesavināšanos. Kad 2000.gadā Izraēla atstāja Libānu (un tas bija iekšpolitiski pieņemts lēmums), Hezbollah to pasludināja par savu uzvaru. Neenu, karojuši jau viņi pret Izraēlu bija, bet apgalvot, ka tā bija viņu uzvara - tas ir ļooooooooti liels pārspīlējums ;) Nu jā, bet ja atgriežamies pie Libānas teritorijas atstāšanas, tad toreiz likteņa varā tika atstāta Dienvidlibānas armija un visa aģentūra, tā ka slavenie Mossadi un citi izlūkdienesti šoreiz ļoti daudz ko nezināja par to, ko gatavo Hezbollah, kamēr Hezbollah un Irāņu virsnieki par Izraēlas armiju izpētīja visu, ko vien var izpētīt. Tagad pilnīgi skaidrs, ka bezpilota izlūklidmašīnas virs Izraēlas ziemeļiem - tas arī bija tīrs Irāņu darbs. Par Hezbollah "mājas darbu" Libānā diezgan pamatīgi ir aprakstīts:
http://www.debka.com/article.php?aid=11
Vēl par izlūkošanas gļukiem, par pretinieka nenovērtēšanu:
http://www.sedmoykanal.com/article.p
Tai pašā laikā parādās ziņas, ka Olmerts (tas, kas Izraēlas premjerministrs) vēl joprojām neesot atmetis domas par vienpusējās norobežošanās turpinājumu.
Tikmēr uz fronti prasās "Aliju bataljons", kas pamatā sastāv no repatriantiem ar specvienību pieredzi no bijušās PSRS un NVS valstīm. Viņi ir veiksmīgi cīnījušies ar palestīniešu snaiperiem Gazas sektorā un tagad vēlas savai valstij palīdzēt cīņā pret Heszbollah.
Bet vēl citi rezervisti uzskata, ka pret Hezbollah cīņa notiek pārāk humāni, ka pārāk bieži ir aizliegts šaut, ja kaujinieki slēpjas aiz civiliedzīvotājiem, kas daudzos gadījumos ir kaujinieku sabiedrotie, un ko ilustrē šāds zīmējums:
un rezultātā ir tapusi šāda iniciatīva:
http://www.sedmoykanal.com/news.php3?vi
Uff, šoreiz pietiks klabināt :)
P.S. Aiz šodienas klabinājuma robežām palika šiītu-sunnītu skarbās attiecības, kas arī ietekmē šo konfliktu nevāji.
Šodien izlasīju interesantu komentāru sakarā ar dažu Eiropas valstu aicinājumiem pārtraukt uguni un izvietot miera spēkus starp Izraēlu un Libānu:
With NATO straining to fulfill its commitment in Afghanistan and facing new demands from the United Nations to send troops to Sudan, Israel's proposal that NATO provide a buffer zone along the Israeli-Lebanese border surprised members of the alliance Sunday. Amir Peretz, the Israeli defense minister, told the German foreign minister, Frank-Walter Steinmeier, that Israel would welcome a NATO force, saying that the Lebanese Army was too weak to do the job. Diplomats said it was also a clear signal to the UN that its force in the area was of limited importance since it had failed to disarm Hezbollah fighters or protect the border since Israel withdrew from Lebanon in 2000.
Israel's message to the West was clear: either put up or shut up. Israel does not want the UN to take command of the forces, especially after the pathetic performance of UNIFIL's command over the past six years. (They also don't want to have to lock up their daughters, or force the Lebanese to do the same.) If France and the rest of the European peanut gallery want to demand cease fires, then let them stick their own troops in the region and try suppressing Hezbollah themselves. If they don't have the stomach for it, then they can shut the hell up and let Israel fight its own war.
NATO should take Israel's offer and send a real fighting force into southern Lebanon, and assist the Lebanese in building their army to take over the task. In fact, they can look to the east to see how it's done. The US has done a remarkable job in building an Iraqi army and security force, and NATO can use that as a model for Lebanon.
Patiesībā jau uguns pārtraukšana šībrīža situācijā, lai cik tā būtu vēlama no humanitārā viedokļa, savu efektu dotu tikai īstermiņā, jo agrāk vai vēlāk šaušana atjaunosies. Biju te citējis vienu arābu izteicienu sakarā ar uguns pārtraukšanu:
- "Let's you and me quit shooting at each other till I find some more bullets."
un domāju, ka īpaši jau Hezbollah izmantos pārtraukumu, lai aizlaizītu ievainojumu brūces un apbruņotos pa jaunam.
Šobrīd izskatās, ka konflikts ir strupceļā, ka abas puses tikai turpina karot, lai varbūt varētu kādā brīdī ziņot par panākumiem. Šajā situācijā Hezbollah pozīcija izskatās labāk, jo tā principiāli neziņo par saviem zaudējumiem, kuri patiesībā varbūt ir pat diezgan lieli, bet daudzos gadījumos nav pierādāmi, jo civilā tērptu nogalinātu kaujinieku viegli pieskaitīt civiliedzīvotāju upuriem un par to bazūnēt pa visu pasauli. Dīvainā kārtā Izraēla zaudē arī PR karu, jo liela daļa ziņu aģentūru nekritiski pārpublicē dažādas baumas un apzinātas dezinformācijas, tādas, kā Izraēlas apņemšanos sagraut 10 mājas Beirutā par katru Haifas apšaudi, bet oficiālu atsaukumu, ka tā ir bijusi dezinformācija, nepārpublicē. Tāpat uz urrā pa pasauli aizgāja bildes ar meitenītēm, kas uz lādiņiem raksta veltījumus (pie tam - kāpēc angliski?), bet reti kur atradīsim stāstu no pirmavotiem, kā šīs bildes ir tapušas, un kāda pret tām reakcija ir bijusi pašā Izraēlā. "Miermīļiem" jau tādas lietas neinteresē.
Konflikts ir strupceļā visādā ziņā. Pat ja Izraēlai izdotos tagad militāri sakaut Hezbollah, tas dotu tikai īslaicīgu mieru, manās prognozēm ap 6 gadiem, un viss atsāktos ar jaunu sparu. Pat ja starp Izraēlu un Libānu izveidos drošības joslu, tās efekts būs īslaicīgs, jo gan jau antiIzraēlas spēku rokās nonāks arvien lielāka darbības radiusa raķetes, kuras lidos pāri jebkura platuma drošības zonām. Domāju, ka to saprot arī paši izraēlieši. Papildus tam - viens no Izraēlas drošības dienestiem (Shin-Bet?) nupat šajās dienās nāca ar prognozi, ka, ja nekas nemainīsies pašā Gazas sektorā, Izraēla var sagaidīt līdzīgus bunkurus, tuneļus un raķetes (ne jau primitīvas Kassam, bet nopietnas) arī no Gazas sektora puses, jo pēc vienpusējās aiziešanas ir stipri samazinātas Izraēlas specdienestu iespējas ietekmēt vai pat pārzināt situāciju.
Arī politisku risinājumu šobrīd grūti iedomāties. Skaidrs, ka Hezbollah skaidrā prātā nepiekritīs atbruņoties, jo tā ir gandrīz vai vienīgā situācija, kuru viņi nevarēs iztulkot par savu uzvaru. Un ja atbruņosies - rindā jau ir zināmas organizācijas (piemēram - Amal), kuras pārņems stafeti, un ja nebūtu vecu un zināmu, gan nodibināsies jaunas, kuras vienkārši nepieņems nekādus politiskus risinājumus, sakot, ka nav piedalījušās, nav parakstījušas, vai vienkārši nepiekrīt. Piemēri nav tālu jāmeklē - palestīniešu lielo organizāciju vienošanos par Kassam raķešu šaušanas pātraukšanu uz Izraēlu vairākas sīkākas organizācijas nepieņēma un turpināja šaut. Tagad uguns pārtraukšanas datums ir atlikts uz nakti no 29. uz 30.jūliju, bet neloloju cerības, ka šoreiz tas strādās.
Vēl bažas izraisa šobrīd it kā mierīgās robežās ar Jordāniju un Ēģipti. Nēnu, pagaidām viss ir kārtībā, bet cik ilgi? Ēģiptes prezidents Mubaraks jau ir cienījamā vecumā, kas notiks pēc viņa? Vai mazvarbūtīgs ir scenārijs, ka Ēģiptē pie varas nonāk radikālāki elementi, kuriem miera līgums ar Izraēlu šķiet traucēkli? Un Jordānija? Cik ilgi tā spēs ieturēt sava karaļa vadībā mērenu un līdzsvarotu politiku?
Situāciju vēl tālāk saputro tas, ka šis konkrētais karš ir proxy karš - Irānas un ASV pārstāvju karš, jo šīs valstis saprotamu iemeslu dēļ šobrīd nevar tieši karot savā starpā, bet spēkus samērot tām ir nepieciešams savu politisku interešu dēļ. Tas izskaidro arī to, kāpēc šobrīd ASV atbalsta Izraēlu pilnīgi visā, gan bloķējot ANO nosodošas rezolūcijas, gan piegādājot ieročus maksimāli ātrā veidā, pie tam, pēc pašiem izraēliešu avotiem - Izraēlas lobijiem ASV pēc ilgiem laikiem ir situācija, ka nekas nav jālobē, jo viss notiek tāpat un turklāt zibenīgi. Pašā Izraēlā arī daudzi apzinās, ka karo ASV interesēs, par to ir lasītas nelielas diskusijas, bet acīmredzot situācija ir tāda, ka lielākas diskusijas ir atliktas uz vēlāku laiku.
Lielākas diskusijas ir lasītas par okupēto teritoriju atstāšanas un vienpusējās norobežošanās politiku, kas nesenā pagātnē polāri sašķēla Izraēlas sabiedrību, un pēdējās dienās par kuru arvien lielāks izraēliešu īpatsvars domā kritiski, jo šī politika nav nesusi ne gaidīto mieru robežām, ne arī drošību pret raķetēm. Faktiski taisnība ir izrādījusies tiem, kas teica, ka pretinieks šādus vienpusējos soļus uztvers kā Izraēlas vājumu, un tāpat kā vājums tika uztverts ilgākus gadus piekoptā ierobežotā spēka lietošana atbildot uz provokācijām un uzbrukumiem. Acīmredzot, arī iepriekš veiktā apmaiņa, kad pret trim Izraēlas karavīru līķiem un vienu šaubīgas reputācijas biznesmeni tika apmainīti vairāki simti ieslodzīto, radīja Hezbollah lielu pamatu cerēt, ka šoreiz būs līdzīgi. Hezbollah vispār ir veiksmīgi uz uzvaru piesavināšanos. Kad 2000.gadā Izraēla atstāja Libānu (un tas bija iekšpolitiski pieņemts lēmums), Hezbollah to pasludināja par savu uzvaru. Neenu, karojuši jau viņi pret Izraēlu bija, bet apgalvot, ka tā bija viņu uzvara - tas ir ļooooooooti liels pārspīlējums ;) Nu jā, bet ja atgriežamies pie Libānas teritorijas atstāšanas, tad toreiz likteņa varā tika atstāta Dienvidlibānas armija un visa aģentūra, tā ka slavenie Mossadi un citi izlūkdienesti šoreiz ļoti daudz ko nezināja par to, ko gatavo Hezbollah, kamēr Hezbollah un Irāņu virsnieki par Izraēlas armiju izpētīja visu, ko vien var izpētīt. Tagad pilnīgi skaidrs, ka bezpilota izlūklidmašīnas virs Izraēlas ziemeļiem - tas arī bija tīrs Irāņu darbs. Par Hezbollah "mājas darbu" Libānā diezgan pamatīgi ir aprakstīts:
http://www.debka.com/article.php?aid=11
Vēl par izlūkošanas gļukiem, par pretinieka nenovērtēšanu:
http://www.sedmoykanal.com/article.p
Tai pašā laikā parādās ziņas, ka Olmerts (tas, kas Izraēlas premjerministrs) vēl joprojām neesot atmetis domas par vienpusējās norobežošanās turpinājumu.
Tikmēr uz fronti prasās "Aliju bataljons", kas pamatā sastāv no repatriantiem ar specvienību pieredzi no bijušās PSRS un NVS valstīm. Viņi ir veiksmīgi cīnījušies ar palestīniešu snaiperiem Gazas sektorā un tagad vēlas savai valstij palīdzēt cīņā pret Heszbollah.
Bet vēl citi rezervisti uzskata, ka pret Hezbollah cīņa notiek pārāk humāni, ka pārāk bieži ir aizliegts šaut, ja kaujinieki slēpjas aiz civiliedzīvotājiem, kas daudzos gadījumos ir kaujinieku sabiedrotie, un ko ilustrē šāds zīmējums:
un rezultātā ir tapusi šāda iniciatīva:
http://www.sedmoykanal.com/news.php3?vi
Uff, šoreiz pietiks klabināt :)
P.S. Aiz šodienas klabinājuma robežām palika šiītu-sunnītu skarbās attiecības, kas arī ietekmē šo konfliktu nevāji.
