Kaut kā šajos tekstos redzu diezgan daudz naivuma. Var jau būt, ka es pārspīlēju, bet ja tas ir kaut viens dīkdienis, kuru man jāuztur, arī to es negribu. Katrs var savās mājās no labas sirds izvēlēties uzturēt savas dīvānkuces vai dīvānkučus, maksāt labdarības fondiem. Es saprotu sociālo palīdzību kā palīdzību nelaimē nonākušajiem, tā nedrīkst ietvert nevienu, kur man jāmaksā, lai kāds var slaistīties. Ja gribi slaistīties, vispirms pats tam nopelni.

Un manuprāt ir naivums domāt, ka līdz ar lielāku naudu, ko teorētiski varētu saņemt, slaistu un to cilvēku skaits, kuri neizmanto savu potenciālu samazināsies vai paliks tāds pats.