Nu, man vismaz ir iebildumi pret vairākiem punktiem. Teiksim, "strādā un labumus rada mazākums, bet vairākums - (...) un strādā valsts pārvaldē, kura lielā mērā arī veic sociālo funkciju" - imho _valsts pārvaldē_ nodarbināto skaits nebūt nav tik liels; ja runa ir par _valsts sektorā_ nodarbinātajiem, tad krietna daļa no viņiem sniedz pakalpojumus, līdzīgi, kā to dara privātajā sektorā nodarbinātie (policisti, skolotāji utt.). Ja vien, protams, mēs nepieejam tam no pieņēmuma, ka vienīgie "labuma radītāji" ir tie, kas ražo fiziskas lietas.

Par budžeta sadali - virkne jomu, kaut vai veselības aizsardzība un izglītība - ir tādas, kuras ir gan investīciju jomas, gan, pēc Tavām definīcijām, sanāk "liekēdiskas". Ko nu?

Par pašu principu - šaubos, vai mantas cenzs kaut ko uzlabos, tajā skaitā budžeta sadalē, jo ienākumi/īpašumi nav tiešā veidā saistīti ar indivīda intelektu, stratēģisko domāšanu vai vēl ko tamlīdzīgu. Par vēl vairāk, nereti drīzāk otrādi.

Un, galu galā, tas, ka "sabiedrības novecošanās ir tiešas sekas sociālās nodrošināšanas sistēmai", tomēr ir tikai viens no novecošanās skaidrojumiem.