Kas par daudz, tas par daudz...
Pasaulē laikam ir par daudz cilvēku. Cilvēkiem laikam ir par daudz liela vēlēšanās kontaktēties. Pietrūkst klusuma, miera un vientulības. Darbā iet kā vāveres ritenī. Nepārtraukti kādam kaut ko vajag, kāds grib kaut ko pastāstīt, kaut ko pavaicāt. Nu, ko lai dara, darbs paliek darbs, par to maksā, neviens netiek atraidīts. Kā patīkamas pauzes ir brīži, kad ar kolēģi dodamies uzsmēķēt. Tas ir vesels rituāls ;-)
Bet darba laiks ir galā. Cilvēki noriebušies, gribas klusuma, miera un vientulības, bet... Zvans. Īsziņa. Mails. Sveiks! Sen neredzēts! Sen nedzirdēts. Kur biji pazudis tik ilgi? Kāpēc man nepiezvani? Sveiks! Jau veselu nedēļu no tevis nav ne maila ne zvana. Kad atkal tevi redzēšu? Sveiks! Vai zini, ka.... Bet man gribas tikai klusuma, miera un vientulības. Gribas būt neredzamam. Nezināmam. Bez telefona, bez datora. Gribas vienkārši pazvilnēt gultā ar grāmatu rokā, nevis kaut kur zvanīt, ar kaut ko runāt, uzklausīt kārtējo bēdu stāstu, atkal kaut kur braukt, lai ar kādu satiktos un atkal runātu, runātu, runātu, runātu...
Gribas klusuma un miera. Vismaz kādreiz. Gribas celties tad, kad esmu pilnīgi izgulējies, un iet gulēt tad, kad nāk miegs. Gribas palasīt to grāmatu, kura interesē pašam, kuru tāpēc esmu pircis, nevis to, kuru vienkārši nepieciešams izlasīt. Gribas visu dienu staigāt kā plukatam, nedomājot par to kas mugurā un vai tas atbilst Dress Code.
Gribas atpūsties. Nedēļas atvaļinājums tam ir par īsu.