Man nesen bija interesants gadījums starppilsētu autobusā (Liepāja-Rīga). Bērns kādu laiku skaļi bļāva, bet man netraucēja, jo sēdēju autobusa vidū (tuvāk aizmugurei), bet viņi - tieši aiz šofera. Piefiksēju, ka šoferis tikai tuvu maršruta beigām teica, lai viņi nākošreiz (!) labāk sēžas kaut kur beigās, jo viņam ir pilnas ausis piebļautas. Tad māte ar bērnu arī uzreiz pārsēdās tuvāk man - īsu brīdi bērns vēl bļāva, bet ļoti neilgi, pēdējā pusstundā bija klusums.

Man šķiet, cilvēki bieži samierinās vai pat lāgā to nepamana - pielāgojas.