Nu, re. Nezinu, cik tas ir izteikts Vecajā pasaulē (Eiropā) kopumā, taču Latvijā tomēr pietrūkst valsts politikas, un, kas ir daudz būtiskāk, šo politiku atbalstošu pasākumu izglītības jomā. Pašlaik izglītībā dominē brīvā tirgus princips. Pieprasījums pēc sociologu varzām, atbilstošs piedāvājums, pārējais tiek atstāts novārtā, kas, savukārt, turpina mākslīgi uzturēt to, ka sociologu varza ir forši, jo novārtā atstāta izglītības joma nevienu nespēj ieinteresēt.

Eksaktās zinātnes pie mums ir aizgājušas akadēmiskajā plānā. Iespējams, ka tas ir mantojums un mācībspēku vecums, taču tā tas diemžēl ir. Izņēmums varētu būt tās jomas, kurās R&D tiek labi apmaksāts (dažas fizikas jomas, ķīmija, utt).

Par izglītību runāju tāpēc, ka pie mums ir nenormāla šķirba starp to, ko cilvēks apgūst savā ceļā uz atestātu vai diplomu, un to, ko no viņa prasa reālajā dzīvē.

Nesaku, ka tas, ko māca augstskolā vai profilā nebūtu nepieciešams. Tieši pretēji - tas ir (lai arī dažreiz pastarpināti) noderīgi un labi. Lielā problēma ir tā, ka netiek mācīts tas, kas būtu jāmāca.