Andersens jau nu točna ir depresīvākais rakstnieks ever. Tomēr skaisti un smeldzīgi, vēlīniem bērnības/agrīniem pusaudžu gadiem lon. Meitene ar sērkociņiem vispār ir bērnības trauma uz mūžu, Nāriņa arī satriecoši depresīva.

Pasakas vispār ir baisma literatūra - izmanīgos zagļus un krāpniekus slavē (vīriešus tikai, sievietēm savukārt jābūt tiklām, rātnām un klusām, citādi vai nu par ļauno raganu pataisīs, vai vienkārši nokuls kaut vai tikai par to, ka vīram pavaicā "par ko tu smejies", bet vīram, redz, jātur noslēpumā fakts, ka viņš saprot zvēru valodu), vardarbība čupām. Vienīgi apdarinātajās pasakās vēl var atrast kaut ko Cēlu un Tikumīgu.