Un vispār!

Atdeva galus mana mīļākā! Mīļākā pildspsalva ar kuru kopā iets roku rokā neskaitāmus gadus. Tiešām bezmaz kā ģimenes locekle bija, nu.

Un pie visa vainīgas apkopējas, ja! Tas ir — pēdejā laikā, viņas, šeit es domāju pildspalvas, pēdējos mūža mēnešus, šitās apkopējas pielika visas savas pūles un kārtību mīlošos pirkstus, lai pildspalvai uz mūža nogali sāktu aptrūkties tik svarīgā dzīves sula – tinte (gels, vai velns viņu zina, kas tas ir).

Katru dienu, darba dienas beigās, es to rūpīgi novietoju guļus uz galda, lai tā atpūstos, lai ievilktu elpu tinti un nākamajā dienā atkal godam pildītu savu pildspalvas darbu. Tak tās apkopējas, pat nezinu kā viņas vēl savādāk nosaukt, tad nu vot tās apkopējas, viņas ņem un šo pildspalvu ar īpašu regularitāti ievieto zīmuļu trauciņā ar "galvu" uz augšu, tādā veidā panākot to, ka tinte satek "papēžos" un rakstīklis knapi velk savu līniju.
Un šitā, bļaķ, viņas dara regulāri!

Tā nu tagad jāapbedī nelaiķe, ar labu vārdu jāpiemin.
Laba bija! Ļoti laba!