Pērkons - 3. Jūlijs 2014

Piedodiet, nedaudz asarās.

video

Aizkustinošā ekranizējuma oriģinālais video ar visiem autõriem atrodams šeit.

Uvažuha, vobšem.

Es tik tiešām nesaprotu.

Pirms pāris nedēļām pie manis pienāk zaja un prasa, vai es nevarot ierādīt, kā wõrdā čekboksus salikt tā, lai vot šitā un tā, un, lai saņēmējs varētu tikai čekboksus klikāt, bet neko citu.
Nu neko. Neskatoties uz to, ka es wõrdu atveru reizi mēnesī, saguglēju, atrodu, sabakstu un ierādu zajai, lai cilvēkam noder turpmākajā dzīves gājumā.

Šodien pie manis pienāk zaja un pacilāti paziņo, ka esot man nosūtījusi e-pastu. Nu esi-esi — dievs ar tevi, padomāju.
Nē, bet tuliņ uz karstām pēdām jāatver esot tas pielikumā esošais dokuments.
Atveru. Un pār manu plecu nāk komentārs — rekur visu saliku, bet tos čekboksus, kurus iemācīji, tos aizmirsu kā pareizi salikt. Saliksi, ja?!

Un vispār!

Atdeva galus mana mīļākā! Mīļākā pildspsalva ar kuru kopā iets roku rokā neskaitāmus gadus. Tiešām bezmaz kā ģimenes locekle bija, nu.

Un pie visa vainīgas apkopējas, ja! Tas ir — pēdejā laikā, viņas, šeit es domāju pildspalvas, pēdējos mūža mēnešus, šitās apkopējas pielika visas savas pūles un kārtību mīlošos pirkstus, lai pildspalvai uz mūža nogali sāktu aptrūkties tik svarīgā dzīves sula – tinte (gels, vai velns viņu zina, kas tas ir).

Katru dienu, darba dienas beigās, es to rūpīgi novietoju guļus uz galda, lai tā atpūstos, lai ievilktu elpu tinti un nākamajā dienā atkal godam pildītu savu pildspalvas darbu. Tak tās apkopējas, pat nezinu kā viņas vēl savādāk nosaukt, tad nu vot tās apkopējas, viņas ņem un šo pildspalvu ar īpašu regularitāti ievieto zīmuļu trauciņā ar "galvu" uz augšu, tādā veidā panākot to, ka tinte satek "papēžos" un rakstīklis knapi velk savu līniju.
Un šitā, bļaķ, viņas dara regulāri!

Tā nu tagad jāapbedī nelaiķe, ar labu vārdu jāpiemin.
Laba bija! Ļoti laba!

...un dvēsele pameta ķermeni.

Un kā jums šķiet? Ir tāda dvēsele vai nav?