Tuk, tuk, tuk
Vot cibā ir forši, es jums teikšu.

Ja kāds konkrēti sāk krist uz nerviem, tad ņem un rīkojies. Rezultātā – vai nu tevi nobanos, vai pats atfreidosi. Pēc kāda laika būs jau aizmirsts un atkal varēs staigāt pa veciem grābekļiem, bet tas cibā – te viss vienkārši.
Bet vot ko iesākt, ja kantorī ir viens tāds elements ar krēpēm, kas parādoties pie apvāršņa liek sakost zobus un skaitīt līdz daudzdesmit?

"Tuk, tuk, tuk! Es tev e-pastu nosūtīju". Stāv un blenž virsū visa tāda smaidīga un laimes pārņemta.
"Tuk, tuk, tuk! Es tev tuliņ nosūtīšu e-pastu!". Draud, bļaķ, bet vienalga smaidīga.
Nu, vai vienkārši pienāk, nostājās aiz monitoriem, stāv, klusē, lūr virsū, imitē domāšanas procesu. Procesē, procesē, tad noplivina gaisā savas rižās krēpes un aiziet.

Kā vot šitādu atfreidot, kā?
Kā pazaudēt to nelaimi?