Šonakt draudzīgā bariņā apmeklējām The White Stripes koncertu. Tāds visai patīkami dīvains koncerts, jo galīgi neskanēja pēc The White Stripes, bet skanēja labi, un apskaņošana bija ideālākā, kādu jebkad biju dzirdējis.
Pats koncerts, lai gan šķita samērā intīms, tomēr bija sapulcējis gana daudz ļaužu, lai piepildītu ēku, nu, aptuveni ar bijušās Rīgas Sporta Pils ietilpību.
Par tautas daudzumu lieku reizi pārliecinājos antrakta laikā (ko vispār nebīju gaidījis šādā pasakumā), pēc pudeles dzirkstoša vīna, kad, pamīšus veroties uz naksnīgajām ielām un rindu uz labierīcībām, nemierīgi dīdījos pie koncertzāles stiklotās fasādes.
Abnormāli patīkams bija tas apziņas mirklis, kad atverot acis sapratu, ka man tomēr ir pašam savs sanmezgls.

Nu jā, un vēl man galvā koda zemes bites. Tā arī nesapratu, kāpēc viņas uzbruka. Vienīgos ko atceros, sasedzis galvu ar žaketi, kliedzu uz Klintonu :"Run, run, run!".