Tradīcijas turpinot
Bernībā, pirms Rīgas pamatskolu kausa izcīņas fināla spēles futbolā, pilnībā caurdūru kājas ikru ar cigaretes diametra stiepli. Es biju skolas izlasē.
Vēlāk, kad uz Latvijas jauniešu finālu basketbolā tika apvienotas divas komandas — VEF un Ķekava — nolikos ar plaušu karsoni. Paspēju apmeklēt pirmos divus koptreniņus — biju sastāvā.
Šodien, kad tik ilgi biju gaidījis pirmo "nopietno" kausa izcīņas posmu skvošā, guļu mājās saaukstējies. Ap 8:00 jau biju saģērbies, mīņājos pie ārdurvīm ar somu uz pleca, taurēju kā tāds tvaikonis un sapratu, ka jāpaliek mājās.
Skumjiņa!
upd: Patiesībā te varētu turpināt un stāstīt, piemēram, par pirmo uzstāšanos uz LNO skatuves (kā dejotājam) ar 40° temperatūru, kad man bija varbūt kādi 5 vai septiņi gadi — neatceros.
Par to, kā Brazīlijā (dejojot) iespēlēju slimnīcā ar kaut kādu vēdera ligu tad, kad beidzot bija izdevies aplidot skuķi, kurai sen biju uzlicis aci. Par to, ka dēļ šīs iespēlēšanas slimnīcā radās pārpratumu ķēde, kuras rezultātā panākumi mīlas frontē izkūpēja kā dūmi vējā.
u.t.t.
Kur ir mans viskijs?!