nu, man reiz, savos septiņpadsmit (pīpēju kopš 14) izdevās atmest uz gadu, bet man bij tāda kaut kāda jocīga metode,- kā sagribās uzpīpēt,tā iedzer glāzi piena, un, tākā sagribējās vislaik, ta vislaik to pienu, un ta kautkā izdevās tam organiZmam iestāstīt (laigan, toreiz 3 gad pīpējam stāžs, tas jau laikam nekas pret mūžību), ka nevaig vairs sagribēt, jo ta būs atkal tas derdzīgais piens:) A pēctamjau, pēctamjau, sāku pa krogiem vazāties un ta akal sanāk bišku papīpēt,unta jau skaties, atkal esi atkritis apakaļ un viss kūpi. Jā, vajag kā ar nazi, viss un čik, un nekādu bišķiņ, pa kluso,tik, lai atcerētos kā ir. Ko arī novēlu.
Laigan pīpēt ir forši:)