Man vispār nav telefona piezīmju grāmatiņas. Visus telefona numurus rakstu uz špergalkām. Konkrētai situācijai. Bez vārda un uzvārda. Kad pēc ilgāka laika atrodu šādu špergalku, tad dažreiz pārzvanu, lai noskaidrotu, kam šis telefona namberiņš pieder. Visbiežāk gan nepārzvanu. Izmetu laukā un nākamreiz atkal prašņājos pēc telefona numuriņa, lai gan atceros, ka reiz man tāds bijis. Nu, kaut kā tā. Ļoti vieglprātīgi. Tak man vienmēr ir sajūta, ka ar šo cilvēku es vairs nemūžam nerunāšu, līdz ar to - nav jēgas kolekcionēt ciparus.