Pusē astoņos pulkstenis stājas
Sekundes aiztek uz mājām
Latvānis lapām saulē klājas
Kur gan mēs visi gājām.

Dievs, lai rauj ļaudis uz pusi
Kuriem limitēts ir mulsums,
Kam zem spārna saldi dusi
Smilgu ēnā vējains klusums

Visiem pāri - tikai ir lijis,
Lietus vairs nevienu neper
Katrs domā: kas kādreiz bijis
Uzsākt ko jaunu nekam neder.

Trešo stundu laužot restes būrim
Smirdīgs gaiss pa plaušām sita,
Naktssargs pauri iepazīstina stūrim,
Šeit es atskaņas nododu citam.

Tā kā baļķi velkot no acs,
Sevīm glabāju sirdī sārtu,
Katra domzīme, komats vai punkts,
Simbolizē aizjūras čārtu.

Tik, cik smeldze, cik aplamības,
Tik cik relatīvs ir viss.
Pīpējot rakstu es rindiņas slimas,
Bet jēga no tā ir čiiks.