Vējgrābsles
Pavasarīgo saules staru un remdeno radiatoru sildītas, mostas pirmās mušas. Tad apreibušas no atmodas laimes, vēzējot nogulētos spārnus un tīrot no acīm miegu, streipuļo pa dzīvokli meklējot siltāko stūrīti — viena ar nosiekalotajām kājām lāčo pa loga stiklu, kas pēc šādas apiešanās arvien vairāk brēc pēc spodrināšanas, otra, nespējusi izturēt dulnumu, novēlusies uz muguras spārdās ar kājām un griežoties uz riņķi traki zumzina, pārkliedzot pārraidi televizorā.

Tad, pēc pāris dienu vērošanas un šī priekšnesuma klausīšanās, saņēmos, un paņēmis vējgrābsles saujā palaidu tās brīvē no vienpadsmitā stāva lodžijas, un apmierināts par padarīto atgāzos tur iznestajā krēslā, lai aizsmēķējis vizualizētu tās pāris laimīgās — brīvē palaistās mušas. Taču, jo vairāk domāju, jo drūmākos toņos krāsojās šī aina.

Ja sākumā, tikušas vaļā no mana satvēriena, tās steidza ievilkt savās mazajās mušu plaušās brīvības saldo gaisu, tad jau nākamajā mirklī vējgrābsles nevis rotaļīgi lidinājās vienpadsmitā stāva augstumā, bet gan dzedrā vēja atdzesētas sastinga un kā mušas krīta lejā no galvu reibinošā augstuma.
Kurai, atsitoties pret koku zariem un iekrītot pērnajā zālē, izdevās aizmigušai izdzīvot, lai pienākot siltākam laikam mostos. Kura, triecoties pret asfaltēto ietvi, nositās beigta.