Uzturvielas
Šķiet, ka man vieglāk būtu uzskaitīt ko es ēdu, nevis neēdu. Bet, sakarā ar to, ka esmu tendēts sev radīt problēmas, uzskaitīšu, manuprāt, nelietojamo pārtiku.

Es neēdu zupas. Principā. Vai tā būtu soļanka, vai borščs. Trifeļu krēmzupa vai piena zupa ar dārzeņiem. Neēdu un viss.
Pamatojums meklējams manā sarežģītajā domāšanas un uztveres veidā. Lieta tāda, ka zupas vārīšanas procesā visas sastāvdaļas sāk sarežģītu mijiedarbības procesu. Kā rezultātā — kartupelis vairs negaršo pēc kartupeļa, bet gan burkānbiešsīpoleli. Kaut ko tādu ēdot mans prāts sāk protestēt un atsakās tādu mistrojumu lietot.

Balstoties uz zupas teoriju nav grūti secināt, ka visi sautējumi manā pārtikas skalā atrodas zemāk par iedaļu «ēdams».

Es neēdu ceptus vai vārītus burkānus, sīpolus un ķiplokus. Lai gan gatavojot es izmantoju šos dārzeņus, taču ēst es viņus neēdu.
Pamatojums, iespējams, meklējams formā. Jo vārot, piemēram, sīpolus, tie zaudē savu formu un kļūst par ļumīgi bezformīgu veidojumu, kas pat vizuāli nav baudāms.
Par vārītiem burkāniem varu piebilst tik vien to, ka ja vēlaties atbrīvoties no manas sabiedrības, tad sāciet vārīt burkānus.

Tieši tāpat es neēdu visus tos kabačus, cukini, baklažānus un ko tik tur vēl nē.

Balstoties uz zudušās formas teoriju nav grūti secināt, ka arī sēnes es neēdu. Principā neēdu. Nemaz. Kamēr sēnes ir mežā, tikmēr viss kārtībā. Viss kārtība ir pat sēņošanas laikā, bet ar to viss beidzas. Savāciet manis lasītās sēnes un lieciet svētu mieru.

Arbūzu es neēdu. Viņš tek un pil uz visām pusēm.
Arī melones es neēdu un ananāsus nē. Zemenes man negaršo, bet pārējās ogas, tai skaitā ķirbji, nav labākas par zemenēm.

Garneles es neēdu un visas tās jūras veltes liek manam kuņģim nepatikā sažņaugties.

Olīves es ķeksēju no kokteiļiem ārā un atdodu citiem.

Kukurūza tikai bojā salātus un citu maltīti, bet paprika ir tik riebīga, ka pat to izņemot no ēdiena tas tomēr saglabā viņas garšu.

Un es varu turpināt, un turpināt.