Šodien transportā pamanīju kādu pāri ap gadiem septiņdesmit. Jau kādu laiku sirmais vīrs uzturēja dialogu ar savu kundzi par pareizāko galamērķa izvēli. Kā jau tas nereti novērots, tad ļaudīm šajā vecumā dialogs nozīmē pieklusinātu bubināšanu zem deguna ar pamanāmām pukošanās iezīmēm.

Un tad pienāca laiks izkāpt. Un viņi vēl burkšķēja viens uz otru.
Pirmais pie durvīm devās vecais vīrs. Katrs viņa solis bija cīņa ar sevi un vecumu. Tas, kā viņš mēģināja nolikt kāju uz nākamā pakāpiena bija salīdzināms ar kosmosa kuģa piezemēšanu uz mēness. Viņa sejā bija lasāma gan apņēmība, gan bažas par katru nākamo soli.

Un vecais vīrs izkāpa. Un pie durvīm ņipri piesteberēja viņa kundze. Un arī kāpa arā. Bet viņai pretī, kā atbalsts, sniedzās vecā vīra drebošās rokas un viss viņa nestabilais stāvs, kas bija gatavs palīdzēt sievai.