Ar šo es esmu iecerējis aizsākt rakstiņu sēriju par laiku, kad biju jauns un skaists. Zinu, labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts, taču mēģināts nav zaudēts.
Un kā gadījies , kā nē, bet pirmais rakstiņš būs tieši par bruģēšanu.

Tad nu tā. Tas bija tad, kad vēl biju jauns un skaists. Toreiz krāsas bija spilgtākas, un zemenes saldākas. Tajos laikos, maniem vecvecākiem piederēja
zemes pleķītis, uz kura bija puslīdz iekopts mazdārziņš un vasaras mājele, kuru savām rociņām bija uzmeistarojis vectēvs.

Vasarnīca, tā tajos laikos bija modīgi teikt, atradās proletāriešu iecienītajā rajonā "Dārziņi". Nokļūt tur varēja braucot ar vilcienu, kaut kur uz Stučkas pusi.
Garām Rumbulai, un tad jau vajadzēja kāpt ārā. Mašīnas mums nebija, to tajā laikā varēja atļauties tikai tādi buržuji, kā Kalna Jānis. Viņam bija dzeltens
pirmais žigulis. Toties mēs, reizi pa reizei, ja izstāvējām rindu, braucām ar taksi. Bet nu vilciens bija pārvietošanās līdzeklis Nr.1.

Kad izkāpu stacijā "Dārziņi", vajadzēja iet caur mežu, kurš izmēros bija pielīdzināms vienīgi Brazīlijas mūža mežiem. Tad nāca šaušalīga šoseja. Vismaz trīs
automaģistrāļu platumā, un auto intensitāte vispār pati lielākā uz šīs niecīgās planētas. Ja izdevās veiksmīgi šķērsot šoseju, un tas izdevās vienmēr, jo kā gan savādāk
es tagad par to varētu rakstīt, bija otrs mežs. Šis nebija tik milzīgs, kā pirmais, taču ne mazāk vērā ņemams. Šeit vectēvs esot redzējis dzīvu alni , pāris stirnas un pat
meža cūku. Šajā mežā es meklēju lazdu savam pirmajam lokam, un ja es gribu būt pavisam godīgs, tad man likās , ka šajā mežā dzīvo raganas. Bet to es nevienam
neuzdrošinājos teikt, jo kā gan es pēc tam varētu meitiešiem acīs rādīties. Smiesies.

Lūk. Un pēc šīm šķēršļu joslām bija vasarnīca. Pie vasarnīcas bija uzkalniņš, kur mācījos braukt ar divriteni. Tālāk upīte, kurā makšķerēju ar paštaisītu makšķeri, un
kurai āķa vietā bija salocīta nagla. Zivis gan neķērās, bet galvenais esot process. Aiz upītes bija lielāks kalns, kur bija dambis, jeb HES. Tur pāris reizes, ja vecāki atļāva,
ar kaimiņiem gājām peldēties.

Nu lūk. Tās bija vasaras pozitīvās puses. Negatīvās? Bija jāstrādā. Jau tad šī nodarbe man šķita ekvivalenta vergošanai. Taču saldējumu gribas katram. Un tas ir jānopelna.
Par simts pieneņu galviņām, es biju nopelnījis saldējumu POLS. Jāatzīst, ka diezko vairāk nekad nesalasīju, tāpēc vairāk par vienu saldēto gardumu nedabūju. Protams, vēl
klīda baumas par kaut kādu angīnu, taču tagad es zinu - tādas angīnas nav, jo esmu ēdis veselus četrus saldējumus, un nekas nav noticis.
Lūk. Ja par pieneņu vākšanu es dabūju saldējumu, tad par zemes rakšanu, zaru zāģēšanu, ravēšanu un ūdens pienešanu es nedabūju neko. Lai gan jāatzīst, tajā laika es
par to īpašu nesatraucos.

Nesatraucos, jo pēc smagās darba dienas, es varēju nodoties saviem hobijiem. Piemēram svaru zāles ierīkošanas. Tajā bija veseli divi trenežieri - no metāla caurules,
un diviem trīsriteņa "Spārīte" riteņiem veidots svarcelšanas stienis. Nedaudz tālāk atradās boksa maiss - politelēna maiss, kurā bija sabērtas smiltis. Maiss ievietots
vecā palagā, tas viss aizsiets ar striķi un pakārts kokā. Īsta gruša (bumbieris) boksa treniņiem. Un vēl tālāk bija basketbola grozs - no vecas mucas stīpas veidots,
un pienaglots pie saplākšņa vairoga.

Tas viss bija manis paša taisīts, un uz šo sporta meku, veda manis paša bruģēts ceļš. Patiesībā tā bija taciņa, kuru es rūpīgi atjaunoju ieklājot ar metāla plāksnītēm.
Plāksnītes bieži tika aizspertas, tāpēc darba man bija augām dienām.

Tādas, lūk, pāris vasaras bija, kad vēl biju jauns un skaists.

Par kaimiņu meiteni Ievu, vigvamiem un slepeno braukšanu ar riteņiem uz tālo ūdenskritumu, varbūt uzrakstīšu kādu citu reizi.