Paldies patiesībā...
Liek aizdomāties, vai pareiza ir tā mana nostāja:
nekad neko sliktu par ex-vīru puikam;
nežēlot puiku "ak tu mazais nabadziņš!" (jo viņam jau pietiek tās žēlosanas, kad aizbrauc uz maniem laukiem);
raudāt tikai naktī zem segas, lai puiku netraumētu...
Mož ka i vajadzēja vairāk attieksmi parādīt, ja tas izrādās - nav vienalga. Varbūt, ka es šitā vairāk savu patmīlību auklēju ka puikam labu daru?