Pērkons ([info]perkons) rakstīja,
@ 2006-08-31 10:54:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pa skumjo
Lūk, par ko es aizdomājos. Braucu uz darbu, un gandrīz uz asarām pavilka. Kāpēc? Es skrienu , cīnos ar pašu nelabo, bīdu ģēlas un visādi savadāk izpildos. Aber vecāki nav redzēti no Jāņiem. Sazvanos vidēji reizi mēnesi un tā. Bet tas viss ir štrunts. Es savā aizņemtībā, vēl nekad savā mūžā neesmu pateicis, cik ļoti viņus mīlu. Šķiet tas būtu tā dumji, tā meitenīgi. Taču neesmu pat uzsitis pa plecu sencim, un pateicis cik ļoti daudz viņš man nozīmē. Laikam es nemāku tā vienkārši pateikt, ka viņus mīlu.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]perkons
2006-08-31 11:05 (saite)
Nezinu gan... Doma ir uzsaukt viņiem romatiskas vakariņas... Laikam savādāk nemāku. Škiet tā dumji, ierasties, un ne no šā, ne no tā pateikt, ka mīlu... Nebūs sirsnīgi... Nebūs īsti...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2006-08-31 11:10 (saite)
nē, nu skaidrs, es jau tā arī domāju - kaut ko izdarīt tādu, lai būtu saprotami.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2006-08-31 12:20 (saite)
cloned_pt

pasaki, ka nesen sasiti galvu un Tev iestājās atklāsme :)
būs gan īsti gan sirsnīgi, kaut arī jutīsies neveikli. būs aizkustinošs apjukums. un senči visdrīzāk ar kādu asaru palaidīs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?