Vakar, īsi pirms hokeja, motors pārleca citā pārnesumā un sāka darboties miera stāvoklim netipiski apņēmīgā ritmā.
Lai gan bija doma šo apstākli novelt uz hokeja gaidām, nolēmu izmērīt temperatūru – 38.1°. Nu ok, sameklēju paracetamolu, un kopā ar ūdens glāzi noliku pie gultas.

Beidzoties dižhokeja mačam, mans iekšdedzes dzinējs priekos bija uzņēmis vēl lielākus apgriezienus, bet dzesēšanas sistēma nu jau centās cīnīties ar kādiem 38.5°. Mirkli apdomājis, kā labāk – atstāt neaizslēgtas durvis, un logu vēdināšanas režīmā, vai tomēr grauzt šaibu, nosliecos par labu šaibai.
Nolūrējis pāris serčegu sērijas un apēdis dīvainas garšas siermaizes, iemigu.

Šorīt, pēc kontrolmērījumos iegūtajiem rezultātiem (37.0°), gavilējot atvēru woltu un boltu, kur pasūtīju medus spārniņus, pārkaisītus sezama sēkliņām. Un te sākās ņirdzīgākais.

Atveda man, tātad, tos putna gabalus sēklās, bet manas garšas kārpiņas tikai kaut kur attālināti, nu tā ap Slampes rajõnu, juta ko līdzīgu medum. Pats putns tika uzņemts vispār bez pazīmēm, ka tas būtu putns vai žurks.
Šis lika atsaukt atmiņā kaut kur sagramstītas zināšanas, ka garša ir cieši saistīta ar ožu, un nolēmu to empīriski apstiprināt praksē.

Šobrīd, kad šo visu rakstu, varu tikai pieņemt, ka smaržoju kā parfimērijas cehs, jo, kad izpūtu veselu mākoni savu smaržu un, kā tāda jauna dāma pirms randiņa kinofilmās, ar degunu pa priekšu, raksturīgām kustībām, caur viņu izgāju – nejutu pilnīgi neko. Tik liegu rasu, kas nobirst pār maniem sārtajiem vaigiem.